Mājas kā spēka vieta vai nocietinājums

Ja iedomājas divus projektorus, kuriem pa vidu novietots ekrāns, tad labāk var izprast to, kas ir mājas. Viens projektors ir pats cilvēks, ar saviem ieradumiem, īpatnībām, vēlmēm, bērnību un raksturu. Otrs projektors ir visa apkārtējā pasaule, kas pastāv, vēlamies to vai nē, un tā ietekmē cilvēka dzīvi. Ekrāns, uz kura tad atspoguļojas abas šīs sfēras, ir mājas. Mājās mēs esam ar visu savu būtību, kā arī ienesam daļu no tās dzīves, kas notiek apkārt. Tieši tur arī atspoguļojas katra cilvēka iekšējā un ārējā pasaule. Pieņemot to, ka cilvēks ir individualitāte, šīs pasaules var veiksmīgi saskarties, bet var arī notikt kaut kas līdzīgs komētas sprādzienam.

Vai kādreiz kāds aizdomājas, pēc kādiem principiem tiek iekārtota tā dzīves telpa, ko sauc par savām mājām? Atbilde ir ļoti vienkārša: pēc savas līdzības. Mājas vienmēr būs tā vieta, kura izraisa īpatnējas, ar senatni saistītas emocijas – tas ir kas vairāk un dziļāk nekā tikai piederība konkrētai vietai. Sievietēm, protams, jau no senatnes pazīstamām kā pavarda sargātājām, būs daudz lielāka emocionālā piesaiste nekā vīriešiem, tomēr ir nianses, kas abiem dzimumiem būs līdzvērtīgas. Piemēram, sajūta, ka vieta patīk vai nepatīk, tā ir vai nav komfortabla – principā tīri praktiskas lietas.

Mājas ir tā vieta, kurās mēs pēc savas būtības vēlamies atgriezties. Tur sagaidām, ka varēsim atjaunot spēkus, tāpat gaidām mīlestību, prieku un atbalstu. Kas notiek brīdī, ja kaut kādu iemeslu dēļ to nav iespējams saņemt? Tiek zaudēta saikne ar vietu, kas kādreiz bija patiesi svēta. Visticamāk, ka tajā brīdī arī tiks meklēta jauna spēku gūšanas vieta. Vai to var attiecināt tikai uz mājām? Tā var būt personīgā māja, dzīvoklis, bet var būt arī valsts... Arī piederība kādai vietai ir cilvēkam nozīmīga un veido viņa identitāti, kā arī tālāko attieksmi pret dzīvi.