Kā tilts uz nākotni un kad skumja diena top priecīga! Dakteru klaunu līdzāsbūšana

Dakteri Klauni FOTO: Eriks Dreimanis

Daudzi pat nespēj iedomāties, ka ir bērni, kuriem jāpavada slimnīcā ļoti ilgs laiks, pat gadiem rit viņa grūtais atveseļošanās ceļš. Tas bērnam ir kā maratons un prasa milzu izturību. Lai simboliski atbalstītu šos bērnus un viņu ģimenes, 20 dienu garumā notika Dakteru klaunu labdarības velomaratons. Jānis Taukulis, viens no klauniem, ar velosipēdu nobrauca 2000 kilometrus cauri visai Latvijai, īpaši piestājot slimnīcās, kur strādā Dakteri klauni.

Bērnam ar hroniskām vai smagām slimībām nākas ārstēties ilgstoši, atgriezties slimnīcā atkal un atkal. Tās ir milzīgas pārmaiņas un liels zaudējums – zūd viss ierastais, draugu atbalsts, hobiji, ikdienas prieki, pietrūkst visa tuvā, zināmā, mīļā. Pietrūkst iespēju izdzīvot emocijas un jūtas, gan patīkamās, gan citas – bēdas, skumjas, bailes un dusmas. Tas patiesi ir kā maratons, un tāpat kā sportā tas nav viegli veicams, garajā ceļā nogurst pat spēcīgākie. Kā to iespējams atvieglot? Par to saruna ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) speciālistiem un vecākiem.

Kā slikta diena kļūst laba

“Bērniem, kuri slimnīcā ārstējas ilgstoši, visbiežāk ir ļoti smagi veselības traucējumi, hroniskas slimības. Gan pati slimība, gan nenovēršamā atrašanās slimnīcā, medicīniskās procedūras un izmeklējumi, injekcijas, operācijas, sāpes – viss ir saistīts ar lielu stresu, un tas vienmēr ietekmē psiholoģisko stāvokli,” uzsver bērnu psihiatrs, BKUS Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs.

Izpētīts, ka vismaz 30% bērnu, kuri ārstējas slimnīcā, ir psihoemocionālie traucējumi, arī ļoti izteiktas psihiskās grūtības, kas prasa gan psiholoģisku, gan nereti medikamentozu ārstēšanu. “Vēl viens aspekts, kas ir pierādīts, – ja ir traucēta bērna psihoemocionālā labsajūta, tas negatīvi ietekmē arī viņa slimības norisi un ārstēšanu.”

Vai un kā ir iespējams to mainīt?

“Reinim bija septiņi gadi, kad sava bērnudārza izlaiduma vietā dēls nonāca slimnīcā. Piepeši atklājās, ka Reinis ir saslimis ar vēzi (Nehodžkina limfomu) ļoti smagā formā. Sākās garš un grūts ārstēšanās ceļš,” stāsta Reiņa mamma Aija Zvirgzdiņa. Mamma atceras, kā dēls pamazām sāka mainīties, vairs nebija agrākā dzīvespriecīgā un bezrūpīgā puikas, bet dusmīgs, nervozs un trauksmains cilvēciņš, viņš arvien vairāk noslēdzās, ierāvās sevī. Tas ļoti nomāca mammu, visu ģimeni.

“Kādā vakarā slimnīcā pamanīju, ka Reinis piepeši izskatās gluži citāds. Un viņš smaidot teica: “Zini ko? Šodien gan bija forša diena!" Es paliku uz pauzes. Kā šī var būt laba diena?! No rīta Reinim veica kaula smadzeņu biopsiju pilnā narkozē, pēc tam sekoja kārtējā ķīmijterapija, slikta dūša un liels nogurums. Man šķita, ka nekas nav labi, turklāt nevaram zināt, kādi būs izmeklējuma rezultāti!

Taču Reinis pacilāts turpināja: “Nu, tie Dakteri klauni, kas šodien atnāca! Es tā smējos, man pat vaigi sāka sāpēt. Vai viņi atnāks vēl? Viņi ir tik forši!” Tovakar Reinis aizgāja gulēt ļoti priecīgs.

1

Līdz tam dēls nebija saticis klaunus. Todien viņi ieradās onkoloģijas nodaļā, iepazinās, sauca savus vārdus, uzklausīja, kā sauc bērnus, bet pēc tam visu sajauca. Tā viņi tur ņēmās un putrojās. Reinis smējās no sirds. Redzēju, ka dēls tobrīd ir aizmirsis, ka ir slims, ka atrodas slimnīcā, ka ir piesaistīts sistēmai. Vēlāk mēs šad un tad satikām klaunus, un es redzēju, kā ik reizi mans bērns atplaukst un priecājas.

Reiz palātā klauni sāka darboties tikai ar kustībām, bez vārdiem. Reinis uzreiz iesaistījās. Es nesapratu – kā viņš zina, ko klauni grib darīt, kāda ir spēle?! Dakteri klauni atrod kontaktu uzreiz, pat bez vārdiem nonāk bērna līmenī. Esmu bērnudārza audzinātāja, bet es tā nemācētu,” pasmaida Aija.

Burbulīši limonādē

Arī alojietei Līgai Siliņai savulaik kopā ar dēlu Miķeli ilgstoši nācās atrasties bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Tagad Līga pati ir Dakteris klauns. Lūk, viņas atmiņas: “Vispirms ar dēlu nonācām Valmieras slimnīcā. Mūs māca neziņa un bailes, tad pēkšņi – uzradās Daktere Tūta. Es vispār nezināju, ka pastāv tādi Dakteri klauni. Uz sienas bija uzzīmēti koki, un Tūta sāka stāstīt, kas tajos dzīvo, runāja kaut kādus zilus brīnumus. Mēs ar dēlu stāvējām mutēm vaļā. Šobrīd es profesionāli saprotu to, kas toreiz notika – klauns izjauca smago gaisu, mainīja atmosfēru, un mums bija iespēja uz brīdi izkļūt ārpus nepatīkamās situācijas.

Pēc tam Miķeli nosūtīja uz Rīgas bērnu slimnīcu. Visu to gadu, ko kopā ar dēlu pavadīju slimnīcas onkoloģijas nodaļā, zināju, ka kaut kad noteikti uzradīsies klauni – hops! – un ir. Kā brīnums. Kā burbulīši limonādē – it kā parasts zaptsūdens, bet tajā ir burbuļi, un dzēriens kļūst pavisam citāds. Man patika redzēt, kā bērni priecājas par Dakteriem klauniem, bet patiesībā es pati viņus gaidīju kā bērns.

Slimnīcā valda sasprindzinājums, bažas, uztraukums, bet nāk klauni un nes līdzi prieku, īstu prieka koncentrātu. Viņi ienāk ar vieglumu, un šis vieglums ceļ augšup, nolīdzsvaro smagumu. Tātad es teiktu, ka Dakteri klauni veido līdzsvaru.”

1

Ņikita Bezborodovs uzsver – svarīgi, lai ilgais laiks, ko bērns pavada slimnīcā, nebūtu tikai neziņa par to, kas notiks tālāk, nebūtu tikai gaidīšana, kas notiks tālāk, manipulācijas, operācijas, kādi būs izmeklējumu rezultāti, kad tikšu mājās… Lai būtu citādi, bērnam ir nepieciešams atbalsts, jēgpilnas aktivitātes, kas var palīdzēt psihoemocionālās veselības jomā.

“Tieši tādēļ tik svarīgs un labs ir projekts ar Dakteriem klauniem, jo tas var padarīt bērna ārstēšanos slimnīcā mazliet vieglāku. Dakteri klauni ienāk slimnīcas vidē, paši visur staigā un paši pamana, kuram bērnam nepieciešams atbalsts, iesaista viņu spēlē, tas ļauj bērnam nomierināties, novērst domas, mazināt negatīvas emocijas, kļūt priecīgākam,” uzsver bērnu psihiatrs.

Stiprināt tiltu

“Ārstēšanās laikā bērns piedzīvo daudzas emocionālas svārstības, un ir lieliski, ja ir kādi cilvēki, kas viņu profesionāli atbalsta,” papildina BKUS psiholoģiskā palīdzības dienesta vadītāja Svetlana Zaslavska. “Pētījumi un arī mūsu slimnīcas pieredze rāda, ka bērns sāk justies salīdzinoši labāk, ja tiek palielināta apmeklējumu iespēja, ja rodas iespēja satikt radiniekus, draugus, audzinātājas, citus atbalsta speciālistus. Ir novērots, ka, satiekot Dakterus klaunus, bērnam uzlabojas oma, atrašanās slimnīcā vairs nešķiet tik bailīga.”

Speciāliste uzsver, ka bērna “maratons” turpinās arī pēc ārstēšanās, tātad daudz ilgāk par to laiku, kamēr bērnam nākas atrasties slimnīcā. Daudzi pētījumi pierāda, kāpēc ir ļoti svarīgs emocionālais atbalsts slimnīcā – jo kvalitatīvāks ir bijis šis atbalsts, jo pēc ārstēšanās, ja viss beidzas veiksmīgi, mainās bērna uzskati un citāda var kļūt viņa vērtību sistēma. Bērns ir labāk sapratis, kas pašam patīk, turklāt arī gatavs palīdzēt citiem.

“Daudz kas, protams, atkarīgs arī no tā, kādi ir paša bērna iekšējie resursi un kādi ir ārējie resursi – vai ir atbalstoši un klātesoši vecāki, draugi, medmāsiņas, ārsti, psihologi, Dakteri klauni. Ja ir cilvēki, kuri cenšas bērnu saprast, palīdzēt, tas viss veido labāku prognozi un labsajūtu, mazina iespēju, ka paliks traumatiska pieredze. Tas ir arī kā tiltiņš uz bērna nākotni.”

Lai pasaule iegūtu krāsas

Lai uzzinātu, kā veidojas Dakteru klaunu darbs, strādājot ar bērniem, kuriem slimnīcā jāuzturas ilgstoši, izvaicājām pieredzējušo klaunu Igoru Narovski, viņš slimnīcā strādā jau devīto gadu. Igors ir arī sabiedriskās labdarības biedrības “Dr.Klauns” mākslinieciskais vadītājs.

“Kad Dakteris klauns strādā, piemēram, neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļā, bērnam viss ir tikko kā sācies, emocijas nupat kā uzjundītas, rēta vēl svaiga, un to visu ir daudz vieglāk izlīdzināt spēlē, kas notiek kopā ar klaunu. Nedaudz citādi, ja bērnam nākas ārstēties ilgstoši, ilgi atrasties nodaļā vai bieži atgriezties slimnīcā,” skaidro Igors Narovskis. Tad visa būtība ir tajā, ka bērns pietiekami bieži satiek Dakterus klaunus, un klauniem rodas iespēja strādāt daudz dziļākā līmenī. Pamazām izveidojas viņa un bērna attiecības, klauns patiesībā kļūst par bērna pasaules daļu, ir klātesošs bērna dzīvē.

“Slimnīcas vide zināmā mērā ir visai bezkrāsaina pasaule, bet līdz ar klaunu tā var iegūt krāsas, košumu. Pasaule var kļūt brīnumu pārpilna, maģiska, jo tajā ir ienācis klauns, šis savdabīgais personāžs, kurš it kā nav no šīs realitātes, dara visu citādi, īpaši,” tā Igors.

Viena no vietām, kur bērni ārstējas ilgi un ārstēšanās ir smaga, – tā ir onkoloģijas nodaļa. Turklāt visai bieži bērni šajā nodaļā nokļūst negaidīti – ierodas uz kādu parastu pārbaudi vai izmeklējumu, un piepeši atklājas onkoloģiska saslimšana.

“Tātad bērns gluži vai ielec ārstēšanās maratonā, kam nav gatavs. Pēkšņi jāsāk intensīvi ārstēties, nākas ilgstoši atrasties slimnīcā. Rodas daudz stresa, seko noliegums, aizvainojums, pamestības un netaisnības izjūta, nenoteiktība un neziņa, visi šie pārdzīvojumi, krīze seko krīzei. Cauri šo krīžu virknei Dakteris klauns ved bērnu un viņa vecākus, faktiski visu ģimeni. Klauns to visu it kā mīkstina – ļauj šīm emocijām būt, bet tās iesaista spēlē, dod iespēju izspēlēt, līdz ar to izdzīvot,” skaidro profesionālais medicīniskais klauns. Igors tēlaini piebilst, ka atmosfēra šajā nodaļā ir tāda kā blīva, tā ir atšķirīga no citām nodaļām, kur arī bērni mēdz ārstēties ilgstoši.

“Šo blīvo, smago atmosfēru izkliedē Dakteris klauns – nāk ar savu atvērtību, brīvību, naivumu, ar mūzikas skaņām, spēli. Padara šo smago gaisotni vieglāku, un bērnam, kā arī viņa vecākiem rodas iespēja mazliet atslābt. Nereti, kad ierodas klauns, mammai vai tētim beidzot rodas kāds brīvs brītiņš, iespēja iziet pastaigā, būt pašam ar sevi. Taču vecāki bieži vien paliek, jo jūt, ka klauns var kaut ko iedot arī viņiem.”

Ja bērns ilgstoši ārstējas, notiek tā, ka viņu uz kādu laiku izraksta no slimnīcas, bet tad atkal nākas tajā atgriezties. “Protams, viņš negrib braukt, jo onkoloģijā piedzīvotas sāpes, bailes, daudz nepatīkama. Taču vecāki ir stāstījuši, ka bērns pats vakarā sāk vākt kopā lietas, ko parasti ņem uz slimnīcu. Uz vaicājumu, kāpēc pēkšņi tā, bērns atbild: gribu ātrāk satikt klaunu, viņš mani gaida slimnīcā,” piebilst Igors Narovskis. Tātad ārstēšanās vieta bērnam var kļūt par vietu, kur interesanti spēlēties. Un, ejot cauri spēlei, bērnam rodas iespēja atklāt sev svarīgo.

Vērtīgi zināt

* Nopietnus pētījumus par medicīnas klaunādi veic daudzās pasaules valstīs, šajā jomā īpaši nozīmīgi ir Izraēlā, Francijā, Nīderlandē veikti pētījumi. Ir zinātniski pierādīts, ka Dakteru klaunu darbs pozitīvi ietekmē ārstēšanu. Medicīnas klaunāde visā pasaulē tiek uzlūkota kā terapijas veids.

* Ja medicīniskais klauns ir līdzās bērnam, tas ievērojami mazina satraukumu un bailes, atrodoties medicīnas iestādē. Pierādīts, ka klaunu klātbūtne pirmsoperācijas laikā samazina gan bērna, gan viņa vecāku trauksmes līmeni.

* Dakteru klaunu klātbūtne procedūras laikā veicina, piemēram, kortizola līmeņa samazināšanos, tas ļauj ātrāk iedarboties medicīnas procedūrām, jo pazeminās stresa līmenis.

* Izraēlā veikts pētījums par to, kas mainās, ja sāpīga procedūra, kas saistīta ar muguras smadzenēm, tiek veikta ar un bez Dakteru klaunu klātbūtnes. Pētījumā pierādīts, ka slimnīcās, kur strādā klauni, ir iespēja mazāk izmantot pretsāpju līdzekļu.

* Pozitīvs emocionālais fons labvēlīgi ietekmē imunitāti un ļauj ātrāk atveseļoties.

Uz augšu
Back