“Mammu, man neko negribas. Galīgi nevaru piespiest sevi izpildīt mājas darbus,” pērn ziemā man Whatsapp rakstīja meita, kas mācījās 12.klasē. Citā reizē viņa zvanīja un raudāja. Ka ir slikti. Ka viņa jau teju divus gadus nav varējusi satikties ar draugiem. Ka nebūs izlaiduma. Ka mājasdarbu par daudz un viņai nav pat laika paēst. Es mēģināju uzmundrināt. Saņemies. Pacieties. Tikai tagad, vairākus mēnešus strādājot pie rakstu sērijas par to, kādas sekas attālinātās mācības atstājušas uz skolēniem, sapratu, cik nepareiza bija mana rīcība.

Sērijai intervēju jauniešus, viņu vecākus, skolu direktorus, sociālos pedagogus, psihologus un izglītības kvalitātes uzraugus. Secinājums ir viens – mēs nedrīkstam pieļaut vēl vienu attālināto mācību gadu. Tas ir noziegums pret jauniešiem un viņu nākotni.

Galvenais iemesls: lai pusaudžu un jauniešu smadzenes attīstītos, viņiem ir nepieciešami noteikti apstākļi. Līdzīgi kā zīdaiņu attīstībai ir svarīgi pieskārieni un droša vide, arī pusaudžiem ir vajadzīgs noteikts dienas ritms, iespēja satikties ar vienaudžiem, kur viņi var sevi salīdzināt; fiziskas aktivitātes, kas liek izkustēties un pārslēgt uzmanību uz ko citu.

Ieslēdzot jauniešus istabā ar datoru, tas viss apstājas. Pie piektās intervijas ar jauniešiem man likās, ka es runāju ar vienu un to pašu cilvēku. Atbildes bija teju identiskas: neko negribējās, nebija motivācijas, nāca raudiens. Tagad zinu, ka tas ir dabiski. Nedabiskas bija pieaugušo gaidas, ka pusaudži saņemsies un paši sevi motivēs. Tā nenotika, jo konkrētajos apstākļos tas nebija bioloģiski iespējams. Jā, noteikti var atrast jauniešus, kas uzplauka, taču netieši dati – kavējumi, klātienes konsultācijas, nespējot sekot mācību vielai, pacientu skaita pieaugums pie psihologiem un psihiatriem – rāda, ka vairumam attālinātās mācības sagādāja problēmas.

Gatavojot rakstus, ātri iezīmējās trīs galvenās lietas.

Psiholoģiskie robi. Depresija un apātija, kas iestājās, jauniešus izolējot no viņu ikdienas vides. Bērnu psihiatrijas klīnikā pieauga akūto pacientu skaits. Rindas pie psihologiem izauga mēnešu garumā. Intervijas ar vairāku skolu pārstāvjiem rāda, ka tās nebija gatavas palīdzēt. Mūsu aprēķini rāda, ka skolās trūkst psihologu (sevišķi katastrofāla situācija ir arodskolās). Izglītības kvalitātes valsts dienests secināja, ka tikai katra piektā skola veiksmīgi pārorientējās uz attālinātajām mācībām un sadarbojās arī ar ģimenēm. 30% skolu meklēja vainīgo un gaidīja rīcību no ārpuses. Pārējās centās, kā nu māk.

Psihoemocionālie traucējumi iet roku rokā ar zināšanu robiem. Ja skolēns nevar sevi piespiest izdarīt mājas darbus, nav ko cerēt uz labām atzīmēm. IKVD lēš, ka sākumskolas klasēs bērni nav apguvuši pat pusi no mācību programmas, vecākajās klasēs – ap 30%. Inspekcija bažījas, ka skolas, atsākoties mācībām, centīsies iedzīt zināšanu robus, bet tas būs neveiksmīgi, ja skolēni un arī pārgurušie skolotāji tam nebūs gatavi.

Trešā problēma – kas notika ar bērniem, kuru ģimenes ir sociālo dienestu uzraudzībā. Man palika sajūta, ka šo bērnu likteņi ir atkarīgi no skolas vai sociālo dienestu darbinieku žēlsirdības un aktīvuma. Ja māte neprot vai nav spējīga piereģistrēties e-klasē, atliek tikai cerēt, ka kāds no skolas vai sociālā dienesta to pamanīs, apžēlosies un palīdzēs. Jo nedz vienam, nedz otram darba aprakstā tas nav ierakstīts kā obligāts pienākums.

Ja man meitai būtu jāpalīdz tagad, es būtu gudrāka. Zinātu, ka svarīgi viņu dabūt ārā no istabas. Šeit sagatavojām īsu apkopojumu, kā atpazīt apātijas pazīmes un rīkoties. Apkopojām arī informāciju, kur meklēt bezmaksas psiholoģisko palīdzību.

Atšķirībā no pandēmijas sākuma, kad izolēšanās bija vienīgā iespēja pasargāt bērnus, skolotājus un ģimenes no slimības izplatības, tagad ir vakcīnas. Jauniešiem ir iespēja atkal satikties ar vienaudžiem. Gan skolām, gan vecākiem ir pieredze.

Taču jau atkal dažu saslimušo dēļ karantīnās sūta visu klasi vai pat skolu. Tā nevajadzētu būt. Attālinātajām mācībām jābūt kā pēdējam risinājumam. Mēs neesam ne pirmā, ne vienīgā valsts, kam jātiek galā ar jautājumu, kā pandēmijā mācīties skolā. Līdz šim bija vieglākais risinājums – sargājam mediķus, vietas slimnīcās, vienkārši sūtam visus mājās. Latvija bija viena no valstīm Eiropas Savienībā, kur skolas ciet bija visilgāk.

Trešais gads bez kvalitatīvas izglītības nozīmē potenciāli zaudētu paaudzi, uz kuras rēķina glābām vecākos cilvēkus, mediķus un tagad arī bezatbildīgos. Mēs to nevaram atļauties – un tas ir ļoti negodīgi tieši pret skolēniem.