No lūzera par uzvarētāju. Kā spēle palīdz runāt par svarīgo

FOTO: Publicitātes foto

Pēdējā prakses nedēļa. Tuvojas Ziemassvētki, laukā ātri kļūst tumšs, tomēr svētku noskaņa ir – mirgo spuldzīšu virtenes, visur skan “džinglbeli”, gaisā virmo dāvanu sajūta.

Pēdējā prakses nedēļa jaunajiem dakteriem klauniem nozīmē to, ka mēs kopā ejam strādāt slimnīcā – klaunu pāris un es kā mentors, viņi savu tēlu tērpos, es – ikdienas apģērbā.

Speciāli TVNET – dakteri klauni atklāj sava darba ikdienu. Stāsta Igors Narovskis.

Dakteris Pīle ir tipisks enerģiskais klauns, rosīgs un omulīgs, uzstīvējis pārāk šauru kreklu, kas, šķiet, tūlīt plīsīs uz brangā vēdera. Daktere Bambuk ir pavisam jauniņa, cepures vietā viņa galvā uzmaukusi bērna trusenes, no tām laukā spraucas divas peļastes.

Mēs ejam uz onkoloģijas nodaļu.

Agrāk šī nodaļa atradās citā korpusā. Tur bija sienas “slimnīcas krāsā”, telpās mūždien oda pēc kaut kādas koncentrētas ķīmijas, kas nomāca pat slimnīcas kotlešu aromātu. Turklāt tur vienmēr bija daudz bērnu, tikko ienāc, tā uzreiz pārņem troksnis, nemiers, visapkārt jandāliņš. Pēc tam nodaļa pārcēlās uz citu korpusu, svaigi izremontētu. Tagad te viss tāds skaisti balts, koridors liels un tukšs, katram pacientam – pašam sava plaša palāta.

Ne smaku, ne skaņu. Tīrs. Kluss. Labiekārtots.

Mēs pienākam pie vienas palātas. Tajā guļ meitene, pēc izskata apmēram 16 gadu. Uzreiz pamanāms viņas neparastais, austrumnieciskais skaistums. Pagalvī viņai ir baltu spilvenu krāvums, uz tiem klājas skaistas matu lokas (noteikti būtu milzu trieciens tādus zaudēt). Palātā nav neviena cita, tikai viņa. Aiz loga vējā šūpojas kaili koku zari, tie aizsedz pilsētas ugunis, paliek vien tumsa.

Klauni ienāk palātā, meitene laipni viņiem uzsmaida, bet tad uzreiz parāda mēli un pavēl: “Ejiet prom!”

Klauni paklausīgi izveļas no palātas.

Es kā prakses vadītājs viņiem iesaku: pēc pāris minūtēm ieejiet vēlreiz, vienkārši pasakiet sveiki un nāciet ārā. Gatavs! – viņi to izdara.

Vēl pēc brīža es piedāvāju: pamēģināsim sadalīt lomas, viens no jums ieies palātā un kaut ko tur darīs, tad paskatīsimies, kas veidosies. Kurš ir gatavs? Dr. Pīle jau ir uz starta. Aiziet!

Meitene izskatās priecīga, smaida, taču vienlaikus saka Pīlem: “Ja neiesi prom, tūlīt izsaukšu policiju!” Tas izskatās pēc pārbaudes – vai klauns viņu vērtē pietiekami augstu, lai riskētu un paliktu.

Dakteris Pīle sāk drebēt bailēs, panikā pieplok sienai, ir šausmās, tomēr varonīgi nolemj palikt, neraugoties uz draudiem ar policiju. Meitene smejas.

Tad es saku Dr.Bambuk: tā, tagad tava kārta – tu ieiesi palātā kā policists. Tas ļaus Bambuk izveidot aliansi ar pacienti, būs divas meitenes vienā komandā ar kopīgu mērķi – izmest laukā Dr.Pīli.

Es, protams, iedomājos, ka viņa kā varonīgs šerifs atspers durvis ar kāju un bargā basā brēks: tā-ā, kas šeit notiek?! – un pēc tam sagrābs Pīli aiz čupra. Taču visas manas fantāzijas sabrūk kā kāršu namiņš, kad es ieraugu, kā Daktere Bambuk ir iztēlojusies policijas ierašanos. Viņa iesēžas iedomātā mazmašīnītē, nu tādā kā Flinstona auto, ieslēdz sirēnu – īūīūīūīū!! un ierullē palātā! Dara to ar tādu naivumu un trakulību, it kā spēles partneris būtu piecgadīgs bērns. Kaut ko tādu, protams, var izdomāt tikai jauniņš klauns!

Tālāk sākas pilnīgs absurds. Dr. Pīle sāk panikā mētāties pa visu palātu, izmisis skraida, slēpjas skapī… visbeidzot padodas policijai. Meitene smejas līdz asarām. Dr. Pīle ir tik ļoti satriekts, ka parāda policistam mēli. Dr.Bambuk neapjūk un atbild ar to pašu. Pīle izskatās bezgala nelaimīgs, bet piepeši viņš pagriežas un parāda mēli meitenei.

Un te rodas spēle!

Veidojas tāda kā stafete, kur katrs pa kārtai velta cits citam negantu grimasi. Tad kāds no klauniem sāk dziedāt, un arī tas pāraug sacensībā – kurš kuru pārdziedās. Meitene purina galvu – viņa nedziedās. Viņa izvēlas tiesneša lomu. Meitene paceļ galvu no spilvena un iekārtojas sēdus. Pabāž zem elkoņa spilvenu, tad noliek to aizmugurē, lai var sēdēt ērtāk. Viņas pleci iztaisnojas. Balss kļūst skanīga, spēcīga, valdonīga.

Dr. Pīle aizrautīgi dzied stulbu āriju. Dr. Bambuk neatpaliek. Tad Pīle ķeras pie smagās artilērijas – iedziedas tādā balsī, kādu nevarētu izdvest parasts mirstīgais.

Viņš jau berzē rokas un grasās svinēt uzvaru, bet te – ļoti negaidīti – meitene paziņo spriedumu: – Bambuk! Bambuk uzvarēja!

Dr. Bambuk sāk traki lēkāt no prieka, bet Dr.Pīle sabrūk – tik smags ir šis likteņa trieciens.

– Labi, labi, - saka meitene, redzot Dr. Pīles milzīgo bēdu. – Tu arī esi uzvarētājs.

Klauns līksmo. Bambuk neizpratnē skatās. – Tu esi uzvarējusi, – meitene apstiprina, dāsni atvēl.

Tad seko pauze. Īsa, bet pat es aiz palātas durvīm jūtu, cik tā ir svarīga. Sekunde. Divas. Trīs. Un tad meitene saka tā: - Arī es esmu uzvarējusi.

* Jauno klaunu pēdējā prakses nedēļa ir veltīta tam, kā atrast bērna “aktuālo tēmu”. Tātad to, kas bērnu visvairāk satrauc, uztrauc, nomoka. Jāprot ieraudzīt bērna tēmu un piemeklēt tai metaforu vai izdomāt spēli, kas ļautu izpaust šo tēmu.

Pusaudžiem ir raksturīgi dzīvi uztvert galējībās – esi vai nu uzvarētājs vai zaudētājs, vai nu esi foršs vai neveiksminieks, lūzeris. Der aizdomāties: meitene pusaudze guļ slimnīcā pašā Ziemassvētku priekšvakarā. Onkoloģijas nodaļā. Viena, pie viņas neviena nav. Pat aiz loga neko nevar redzēt – tikai tumsu. Tādā situācijā droši vien ne tikai jūties kā neveiksminieks, bet vēl arī vaino sevi par visu to. Lūzera loma jau nomāc ne mazāk kā pati slimība.

Un te piepeši rodas iespēja nonākt spēka pozīcijā, un šajā mirklī viņa iedod sev balvu! Piedot sev un apbalvot sevi, tikt laukā no neveiksminieces važām.

Es, protams, nezinu, kādu procesu mēs viņā iekustinājām. Bet tās dažas sekundes, kad meitene sastinga pauzē un pēc tam nosauca sevi par uzvarētāju, izskatījās kā liela, globāla pārmaiņa.

Katram cilvēkam ir aktuālā tēma. Daktera klauna uzdevums – radīt apstākļus, lai šī tēma parādītos dienas gaismā. Tā vienmēr ir spēle, bet tajā pašā laikā – saruna par vissvarīgāko.

Jau deviņus gadus Dakteri Klauni ierodas pie bērniem dažādās Latvijas slimnīcās, lai atbalstītu mazos pacientus.

Slimnīcas klauni nodarbojas ar terapiju. Medicīniskā klaunāde ir īpaša psiholoģiskā atbalsta forma, un, lai to īstenotu, nepieciešamas plašas zināšanas un smalka jušana. Dakteri Klauni tiek profesionāli mācīti, mācības regulāri turpinās, notiek supervīzijas ar psihoterapeitu. Tam visam ir nepieciešami līdzekļi.

“Dr. Klauns” ir labdarības organizācija, kas pastāv, tikai pateicoties ziedojumiem. Palīdzēt var ikviens, un tas ir ļoti vienkārši – atliek tikai noformēt ziedojumu www.drklauns.lv, vai arī labdarības kampaņas laikā iegadājoties saldējumu “Tio” vai sarkano klauna degunu “Rimi” veikalos.

Mēs kopā varam radīt labvēlīgu vidi slimnīcās, lai bērni izveseļotos ātrāk un vieglāk.

Šīs stāsts ir fragments no topošās grāmatas par Dakteriem Klauniem, kuru veido organizācijas “Dr.Klauns” mākslinieciskais vadītājs Igors Narovskis un žurnāliste Nataļja Policja

Uz augšu
Back