Cīņā starp utīm, datoru un mācību galdu mācības paliek otrajā plānā (5)

Pandēmijas pirmajā vilnī Anita Vaivode uzvilka masku un cimdus un devās pie vairākām Āgenskalna ģimenēm palīdzēt bērniem mācīties. Cimdi palīdzēja izsargāties ne tikai no tobrīd mazzināmā vīrusa, bet arī utīm. Tās bija apsēdušas divas no piecām viņas aprūpēto ģimeņu.

Nepilnos divos mēnešos Anitai atklājās citas Rīgas seja.

Elza (12) ar brāli gulēja divstāvu gultā bez matračiem. Krūzīšu vietā - burkas. Elza bija viena no meitenēm, kuras garajos matos bija iemetušās utis. Anita ziņoja sociālajam dienestam, bet, nespējot sagaidīt risinājumu, pretutu šampūnu nopirka pati.

Citā ģimenē Ketrīnas (8) tēvs problēmu atrisināja vienkārši - meitai nodzina matus. Citu risinājumu viņš nezināja, un diez vai pretutu šampūnam, kas maksā ap 15 eiro, būtu pieticis naudas. Ketrīnu un divas vecākās māsas tēvs audzina viens. Visi dzīvo mazā divistabu dzīvoklītī, tēvs guļ uz grīdas. Viņš strādā celtniecībā un uz apkārtējo pasauli raugās ar neuzticību. Nelaiž meitenes nedz uz sociālā dienesta piedāvātajām nometnēm, nedz jauniešu dienas centru. Mācību gada noslēgumā Anita sāka Ketrīnu vest uz muzejiem, kur viņa nekad nebija bijusi. Aizbrauca pat līdz Rundāles pilij. Meitene brīnījās, cik dažādi zaļā toņi ir Latvijas dabā. Uzmanību alkstošās meitenes stāsti par piedzīvoto mājās nevienu neinteresēja.

Pie Marka (13) un viņa māsas Danas (8) Anita vienmēr gāja ar nelabumu pakrūtē, jo biedēja sociālās mājas nomācošās kāpņu telpas, kur regulāri uzturējās biedējoša paskata vīrieši. Brālis ar māsu tā dēļ izvairās iet uz koplietošanas virtuvi un tualeti. Uzturas istabā, kur ir skapis un gulta. Marks mācījās pie gludināmā dēļa, uz kura novietots dators ar atsevišķi pieslēgtu tastatūru, jo oriģinālam izbiruši taustiņi. Kad sociālais dienests mātei bija jautājis, vai ģimenē ir mācībām vajadzīgais dators, viņa atbildējusi apstiprinoši - bet nav pateikusi, ka tas nestrādā. Anita ģimenei atrada lietotu rakstāmgaldu.

Anita ikdienā strādā foto aģentūrā, bet paralēli Latvijas Universitātē apgūst sociālā pedagoga profesiju. “Es pati bērnībā biju šo bērnu vietā. Praktiski uzaudzināju savu māsu, tādēļ man vienmēr gribējies palīdzēt un saprast, kas mainījies,” Re:Baltica stāsta Anita. Pandēmijas sākumā viņa sazinājās ar Āgenskalna sociālo dienestu un vaicāja: man vajag iziet praksi, lai uzrakstītu diplomdarbu. Kā varu palīdzēt? Atbilde bija - palīdzēsi bērniem attālinātajās mācībās?

Kam jāpalīdz pieslēgties e-klasei?

“Anita šajās ģimenēs gāja iekšā ar lielu jaudu un mums visu laiku stāstīja novēroto. Atklājās milzīgs nezināmais lauks, ar ko jātiek galā, lai vispār tiktu līdz mācībām,” stāsta Āgenskalna sociālā dienesta vadītāja Jana Pūķe. Anitai vajadzēja sazināties ar skolu, lai noskaidrotu, kurās platformās jāmeklē mājas darbi. Atrast mājās vietu, kur fiziski mācīties. Bet galvenais - radīt interesi par mācībām, jo izglītība šajās ģimenēs nebija vērtība.

Kad nav pandēmijas, par šo parūpējās bērnudārzs vai skola, kur bērni uzturas līdz pat astoņām stundām dienā. “Tās ir tā sauktās miera stundas - iespēja tikt ārā no mājas,” apraksta Pūķe. Pandēmija šo iespēju atņēma. Pieauga spiediens uz vecākiem, bet, ja mātei ir atkarība vai garīga atpalicība, nevar no viņas gaidīt rīcību, uz ko viņa nav spējīga.

“Liela daļa šo bērnu ir izdzīvotāji. Viņi nezina, kā ir, ka var ierausties mammai klēpī. Viņi nedrīkst raudāt. No 4-5 gadu vecuma bērni sāk aizstāvēt vecākus. Viņi jau zina, ko man drīkst un nedrīkst teikt,” stāsta Pūķe.

Anitas darbā izrādījās, ka skola nevar palīdzēt bērniem ar mācībām, ja mājās nav neviena, kas parāda, kā ieiet e-klasē, mudina pildīt mājas darbus vai vienkārši iedod datoru vai telefonu, ar ko izpildīt. Bet pandēmijas laikā skola nebija pieejama.

Sociālais dienests arī neuzskata, ka tas būtu viņu pienākums - fiziski tam nav laika, primāri jāstrādā ar vecākiem, lai viņi spēj palīdzēt.

Astoņgadīgā Ketrīna, kuras dzīve aprakstīta raksta sākumā, mācībām nebija pieslēgusies vairākus mēnešus (uz trim māsām pašvaldība bija piešķīrusi vienu planšeti). Tikai trīs nedēļas pirms mācību gada beigām noskaidrojās, ka klase jau izmanto citas mācību burtnīcas, kas Ketrīnai bija “atstātas pie skolas dežuranta.” Viņai nebija patstāvīgu mācīšanās iemaņu, lai gan mācīties kopā ar Anitu ļoti patika.

Citā ģimenē bērni nepildīja mājas darbus, jo mamma nepieslēdzās e-klasei.

Trešajā bija atsaucīga klases audzinātāja, kas apzinīgi komunicēja ar mammu un sociālo dienestu, slavēja bērnu, bet ar to bija par maz. Meitenei bija grūtības uztvert mācību vielu un vajadzēja, lai ar viņu strādā individuāli. Skolotājai tam nebija laika. Sociālajam darbiniekam arī. Mātei, ilgstošai bezdarbniecei - vienalga. Kad Anita sāka strādāt ar konkrēto ģimeni, 12 gadus vecajai meitenei bija 250 kavētas mācību stundas, bet 10 gadus vecajam brālim gandrīz 160. Anitas iedošināta, mamma beidzot bērniem nopirka divstāvu gultu. Pirms tam viņi gulēja uz grīdas.

Varētu ģimenes asistenti

Ar sociāli nelabvēlīgām ģimenēm strādā ģimenes asistenti - speciāli apmācīti cilvēki, kas palīdz tikt galā ar sadzīvi. Viņu galvenais uzdevums ir motivēt un apmācīt pašus vecākus, lai viņi varētu palīdzēt saviem bērniem.

Pirms administratīvi teritoriālās reformas šādi asistenti bija mazāk nekā pusē Latvijas pašvaldību, pamatā turīgākajās un Rīgā. Līdz pandēmijai galvaspilsētā tādi bija 54 ģimenēm. Attālināto mācību laikā pieprasījums auga un noslēgti līgumi ar vēl 35, liecina Rīgas domas (RD) sniegtā informācija.

Uz Latvijas fona tas izklausās daudz, bet tā nav. Sociālā dienesta uzskaitē Rīgā šogad bija nepilnas 2000 ģimenes. Tajās dzīvoja gandrīz 3400 bērnu.

Taču vienprātības par to, vai šiem asistentiem jāpalīdz bērniem mācīties, nav pat sociālā dienesta darbinieku vidū. Āgenskalna dienesta vadītāja Pūķe stāsta, ka asistenta uzdevums ir motivēt mammu sazināties ar skolu, bet viņam nav jāmāca viņu ieiet e-klasē vai arī jāpalīdz bērnam mācīties. Tikmēr Rīgas sociālā dienesta vadītājas vietniece Marina Fiļipova Re:Baltica stāsta, ka asistents to varot darīt, tas tikai jānorādot viņa darba aprakstā.

Vēl nopietnāka problēma kļūst, ja ģimene atsakās no palīdzības. Piespiest to pieņemt nevar. Daudz ģimeņu atsakoties, jo neuzticas iestādēm vai neatzīst, ka viņiem būtu problēma.

Viens no tiem, kurš atteicās, bija Ketrīnas tēvs. Ģimene nonāca dienesta redzeslokā, jo vecākā māsa sāka klaiņot. Anitas palīdzību tēvs pieņēma, jo saprata, ka jaunākajai meitai ar iekavētajām mācībām nespēj palīdzēt. Pateicoties Anitai, Ketrīnu pārcēla uz nākamo klasi.

Pērn rudenī viņš jau pats zvanīja uz sociālo dienestu un lūdza, lai kāds atkal nāk palīdzēt meitai mācīties. Sociālais dienests atteica, jo šāda pakalpojuma oficiāli nav. Kad Re:Baltica jautāja Rīgas domei, kāpēc, sabiedrisko attiecību departaments rakstiski atbildēja ar standarta frāzēm - “izskatām iespējas”, “apzinām budžetu”, iespējams, 2022.gada projektā iekļaušot.

Pateicoties Anitas palīdzībai, no deviņiem bērniem, kam draudēja palikšana uz otru gadu, sešus pārcēla uz nākamo klasi. Tas bija 2020.gada pavasarī. Kas ar bērniem notika nākamajā mācību gadā, Anita nezina.

Mazajiem - labāk

Ārpus Rīgas problēmas tās pašas, tikai mērogs mazāks.

No ģimenes asistenta atteicās arī Santas** mamma, kura dzīvo vienā no Madonas novada pagastiem. Santa bija viena no divām Cesvaines vidusskolas skolniecēm, kas nesekmības dēļ nepabeidza 10.klasi. Vidusskolā uz otru gadu neatstāj, tādēļ viņa skolu pameta.

Kad sākās attālinātās mācības, izrādījās, ka Santas mājās nav datora un interneta pieslēguma. Datoru atveda skolas direktors, internetu pieslēdza pašvaldība. “Jauka meitene, sirsnīga,” atceras direktors Didzis Baunis.

Taču Santa vienkārši nepieslēdzās stundām. Mājās ar viņu bija jaunākās māsas un brālis, un mamma, kas nekur nestrādā. “Man neko negribējās, bija depresija,” uz īsu brīdi sazvanīta, Re:Baltica stāstīja Santa. Sākumā vēl centusies, jo domājusi, ka attālinātās mācības būs uz neilgu laiku, bet tad padevusies. “Baigi bieži bija asaras.” Māte domā, ka meitai vienkārši bija slinkums, bet arī pati neesot piespiedusi darīt vairāk.

Par Santas nodomu mācīties Rīgā pagasta sociālā darbiniece Staņislava Pommere uzzina no Re:Baltica. Dzirdējusi, ka jauniete sameklējusi citu skolu, bet neviens no vecākiem nav varējis pateikt skolas nosaukumu. Pagasts saviem skolas bērniem piešķīris pabalstus, uzsākot mācības, bet vecākiem vajagot parādīt izziņu no skolas. Lūgusi meitenes tēvam, lai palūdzot skolu atsūtīt izziņu, tad dabūšot pabalstu, bet šaubās, ka tēvs to nokārtos. Ar Santas mammu viņai konflikts. Viņa uzskatot, ka sociālais dienests nedodot pienākošos pabalstus, bet pati neiesniedzot bankas konta izdrukas, kas ir obligāts nosacījums. Sociālā darbiniece Pommere izmisusi stāsta, ka piedāvājusi tās izdrukāt no sava datora, jo pilsētas bibliotēka slēgta, bet Santas mamma viņu nolamājusi. “Es naktis neguļu. Nezinu, kā ar viņu lai sadarbojos,” saka Pommere. Piedāvājusi ģimenei asistentu. Uz visu Madonas novadu esot viens, bet “viņa mani tādiem vārdiem nosaukāja.”

Lai arī Madonas novads piedāvā mazāk sociālo pakalpojumu nekā Rīgā, mazapdzīvotām vietām ir arī kāda priekšrocība. Cilvēku ir tik maz, ka var daudz vairāk palīdzēt tiem, kas palīdzību pieņem.

Piemēram, Sarkaņu pagasts katru dienu vedis vienu skolēnu uz individuālajām konsultācijām uz 20 kilometru attālo kaimiņu pagasta skolu (pagastā pašiem skolas nav). Pommere smejas, ka ir skolēni, kas pabeidza mācību gadu, tikai pateicoties attālināto mācību piedāvātajām iespējām (un samazinātajām prasībām). Taču no 69 bērniem, kas dzīvo sociālā dienesta uzskaitē esošās ģimenēs, 11 tik un tā palika uz otru gadu. Gandrīz desmitajai daļai no visiem novada skolēniem vajadzēja pašvaldības un valsts sagādātos datorus, pusei skolēnu - klātienes konsultācijas, jo netika galā.

Pommere ļoti cer, ka šajā mācību gadā stundas notiks klātienē. Tikai tā sociālais dienests var palīdzēt bērniem, kur vecāki to nespēj vai negrib.

Kavējumi dubultojas

Ja sociālo dienestu redzesloka ģimeņu bērniem kāds vēl kaut cik seko līdzi, otrajā pandēmijas vilnī no Latvijas skolām kopumā “atbiruši” jeb pazuduši vismaz 40 bērni, par kuriem nav zināms it nekas. Kopumā skolas gaitas šajā mācību gadā neuzsāka 155 obligātās izglītības vecuma bērni. No tiem 76 bija jāuzsāk mācības pirmajā klasē, bet tas nav noticis. 22 kā iemesls minēts skolas maiņa, bet nav nekur iestājušies. 18 bērnu liktenis nav zināms. (Atlikušie izbraukuši no valsts, slēgta skola vai arī izslēgti no skolas.)

Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) sola skolas pamešanas iemeslus skaidrot līdz šī gada beigām. Tas var būt daudz par vēlu gadījumos, ja kādam vajadzēja palīdzību vai atbalstu uzreiz. Šādas situācijas rodas, jo daļa skolu savlaicīgi neinformē sociālos dienestus par “pazudušiem” bērniem (tas jādara, ja ir vairāk par 20 kavētām stundām semestrī). IKVD secina, ka skolas vai nu to uzskata par papildus darbu, vai nevēlas rādīt, ka skolai ir šādi bērni.

Pēc Re:Baltica lūguma izsniegtajos datos par stundu kavējumiem redzams, ka otrajā pandēmijas vilnī tie dubultojas. Taču dati esot jāuztver indikatīvi, jo par katru semestri datus sistēmā ievadījušas tikai puse skolu.

IKVD vecākā eksperte Jana Veinberga stāsta, ka nākotnē plānots valsts kavējumu uzskaites sistēmu saslēgt ar skolu elektroniskajiem žurnāliem, un tad varēs reaģēt daudz operatīvāk. Kad tieši tas varētu notikt, viņa nevar pateikt.

Bērnu žēl

Jauno mācību gadu šim rakstam Re:Baltica intervētie speciālisti uzsāk ar dalītām sajūtām. Abas sociālās darbinieces no Āgenskalna un Sarkaņu pagasta izklausās izmisušas. Lai ko darītu, ar viņu darbu vienmēr kāds esot neapmierināts - vai nu klienti, vai mediji. “Bezspēcības sajūta, jo tevi visi var pērt,” secina Jana Pūķe no Āgenskalna.

Viņas izmisumu izprot Anita, kurai Āgenskalna sociālais dienests uzticējās un ļāva palīdzēt uzraugāmajām ģimenēm. “Jana jau nav vainīga, ka ģimenes asistentiem darba pienākumu saraksts milzīgs, alga maziņa un nosacījumi tādi, ka neviens to neuzņemas,” secina Anita. Taču viņa neuzskata, ka ar to ir jāsamierinās.

“Mana māsa 90.gadu vidū pusgadu neapmeklēja skolu, jo viņai matos bija kaķu ēde. Neviens neko nevarēja izdarīt, bet mammai bija vienalga. Paralēli nāca sociālais darbinieks, kas dzīvokļa parādu dēļ draudēja izņemt māsu no ģimenes,” stāsta Anita un secina, ka 30 gadus vēlāk situācija līdzīga - šampūnu nav, skolas neziņo par kavētājiem. “Es nebiju gatava tik visaptverošai vienaldzībai un nespējai visos līmeņos. Visi aizbildinās ar pilnvaru trūkumu un brīvprātības principu. Īsāk sakot - man bērnu ir vairāk žēl.”

*Visas ģimenes anonimizēti aprakstītas A.Vaivodes diplomdarbā. Personu vārdi ir mainīti.

P.S. Re:Baltica Rīgas domei arī vaicāja, kāpēc tā nevar iepirkt pretutu šampūnus un nelabvēlīgajām ģimenēm iedot bez maksas, lai sociālajiem darbiniekiem nebūtu jālūdzas labdarības organizācijām. Atbilde bija, ka nākamā gada budžeta projektā varētu paredzēt naudu arī šim mērķim. Sekosim līdzi.