Nav kārtības, kā ministrijām un valsts iestādēm būtu jāpublisko atslepenotie dokumenti

FOTO: www.freepik.com

Ir dažādi slepenie dokumenti. Zilajās mapēs glabājas KONFIDENCIĀLI dokumenti. Sarkanajās - SLEPENI. Violetajās - SEVIŠĶI SLEPENI. Un tad ir milzīgs papīru apjoms, kam piešķirts statuss “Dienesta lietošanai” vai “ierobežota pieejamība”. To dara pašas ministrijas un iestādes. Un bieži pat tādiem dokumentiem, kur vispār nav nekā slēpjama, ziņo raidījums "Nekā personīga".

Slepenos dokumentus glabā tam speciāli izveidotās telpās, seifā un to lietošanu īpaši uzrauga. Konfidenciālai informācijai slepenība ir uz pieciem gadiem, slepenai - uz desmit, sevišķi slepenai — uz divdesmit gadiem. Bet ziņām par personām, kas iesaistītas operatīvās darbībās - tātad, kur aprakstīts specdienestu darbs, slepenība, ir uz septiņdesmit pieciem gadiem.

Pavisam, kas cits ir dokumenti, kuriem piešķirts statuss “dienesta vajadzībām” un “ierobežota pieejamība”. Vairumā gadījumu tie tapuši ministrijās, valsts un arī pašvaldību iestādēs. To darbinieki ierobežojumus paši ievieš, un arī paši ir tiesīgi lemt par tā atcelšanu.

Šādi dokumenti neparādās publiskās datu bāzēs un sistēmās. Žurnālisti un pārējā sabiedrība pat var nezināt, ka tādi eksistē, līdz iestādes pašas izdomā, ka dokumentiem ierobežojumus var atcelt. Likumā noteikts - ierobežojums ir spēkā vienu gadu. Bet, ja iestāde vēlas, to var pagarināt uz neierobežotu laiku.

Pirms gada "Nekā personīga" stāstīja kā eksperti valdībai pirmā Covid-19 viļņa laikā pagājušā gada martā izstrādāja trīs scenārijus par epidēmijas attīstību un prognozēja, kurā brīdī veselības aprūpes sistēma tiktu paralizēta.

Lai gan likums par Valsts noslēpumu aizliedz ierobežot pieejamību informācijai par veselības aizsardzības situāciju valstī, dokumentam bija noteikts “ierobežotas pieejamības” statuss. Tas tika noņemts tikai pēc 9 mēnešiem.

Agrākais Valsts prezidents Valdis Zatlers un ekspremjers Māris Kučinskis apstiprina, ka ministrijām ir vēlme aizrauties ar dokumentu noslepenošanu.

Līdz šim Valsts kanceleja valdības mājas lapā publicē dažus dokumentus, kuri deklasificēti. Starp tiem arī PAREX bankas pārņemšanas process. Bet likums šādi rīkoties nemaz neprasa. Šajā gadā sabiedrībai atklāti 7 dokumenti. 2020.gadā nedaudz vairāk kā 100. Daudzi no tiem formāli - arī par Latvijas amatpersonu dalībām dažādu starptautisku organizāciju sēdēs. Vienotas virsuzraudzības, kā ar šiem noslepenotajiem dokumentiem strādā ministrijas un valsts iestādes, nav.

Ministrija ierobežotas pieejas statusu var uzlikt un arī pati noņemt. Bet ziņas par atslepenotajiem dokumentiem nekur nav publiski pieejamas. Ministrijām nav uzdots par pienākumu šos atslepenotos dokumentus publicēt.

Lai ziņas par tiem iegūtu, žurnālistiem vai citiem interesentiem katrai iestādei ir jāraksta iesniegums, lai tā atklāj dokumentus, kuriem slepenība noņemta. Vairāki NP aptaujātie ministri iesaka, ka šādu dokumentu izvērtēšanas funkciju varētu uzdot Valsts kancelejai.

Kā mūs informācija Finanšu ministrija - 2020.gadā ministrijā sagatavoti 501 “ierobežotas pieejamības dokuments”. 12 “dienesta vajadzībām”. Šogad 346 “ierobežotas pieejamības dokumenti” un 7 “dienesta vajadzībām”. Cik un kādiem dokumentiem ierobežojumi pagarināti - to finanšu ministrija neuzskaita.

Tieslietu ministrijas apritē aizvadītajā gadā bijuši 8,2% dokumentu, kuriem bijusi ierobežota pieejamība.

Ārlietu ministrijai ir vēl sava kārtība, ko nosaka “Diplomātiskā un konsulārā dienesta likums”. Tas lielai daļai dokumentu uzliek publicēšanas aizliegumu uz 30 gadiem. Iekšējā sarakstē bijuši – 7017 dokumenti. Saņemti - 21 132. Nosūtīti 22 140. Klasifikācija “Dienesta vajadzībām” – 6400.

1) iekšējās sarakstes dokumenti – 7017 gab., no kuriem uz apmēram 90% dokumentu ir attiecināmi Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.panta otrās daļas nosacījumi par 30 gadu ierobežojuma termiņa noteikšanu;

2) saņemtie dokumenti – 21 132 gab.;

3) nosūtāmie dokumenti – 22 140 gab., no kuriem apmēram 50% dokumentu ir attiecināmi Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.panta otrās daļas nosacījumi par 30 gadu ierobežojuma termiņa noteikšanu;

4) dokumenti ar klasifikāciju “Dienesta vajadzībām” (nacionālie, ES un NATO dokumenti) – 6400 gab., kuri visi ir dienesta vajadzībām un uz visiem ir attiecināmi Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma 26.panta otrās daļas nosacījumi par 30 gadu ierobežojuma termiņa noteikšanu vai arī ES vai NATO (kā dokumentu autoru) nosacījumi par dokumentu pieejamības ierobežojuma statusa atcelšanu.

(AVOTS: Ārlietu ministrija)

Valsts kanceleja nenoliedz, ka ir gadījumi, kad ministrijas pārcenšas ar dokumentu slepenošanu. Bet likums tām to ļauj darīt. Savukārt veidot atsevišķu reģistru, kur varētu izsekot, kuras ministrijas kādus dokumentus noslēpušas un kad pienāk termiņš to atklāšanai, nebūtu iespējams pārāk lielā dokumentu apjoma dēļ. Iespējams būtu jēdzīgi pārskatīt likumā noteiktos kritērijus kā ministrijas var dokumentus noslepenot.

Kā mums atrakstīja Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis - ja Valsts kancelejai būtu jāattīsta funkcija veidot ierobežotas pieejamības dokumentu reģistru, apkopot šos dokumentus un sarakstu arī uzturēt, izvērtējot, kuriem ir vai nav nepieciešams mainīt statusu, tas noteikti prasītu nozīmīgus papildu resursus un vispirms būtu rūpīgi jāizvērtē nepieciešamība veidot šādu reģistru un tajā iekļaujamo dokumentu apjomu. Pirmšķietami es šeit saredzu funkciju pārklāšanos, kas samazinātu valsts pārvaldes efektivitāti.

Uz augšu
Back