Nāvējošais skapja saturs

Modes industrija ir otra lielākā dabas piesārņotāja pēc naftas industrijas. Pasaulē ir 90 miljoni tonnu tekstila atkritumu. Honkongā katru minūti tiek izmesti 1400 T-krekli, bet viena T-krekla ražošanai tiek patērēti 2700 litri ūdens – tikpat, cik viens cilvēks izdzer 2,5 gados. Tajā pašā laikā miljardiem zemeslodes iedzīvotāju cieš no ūdens trūkuma, kas tiek tērēts apģērbam.

Pērkam, lai izmestu

"Lupatu bums" aizsākās 20. gs. 90. gados, kad strauji samazinājās apģērba cena un līdz ar to mainijās arī drēbju lietošanas ieradumi - labot, pāršūt un nēsāt vienu tērpu gadiem ilgi vairs nebija vajadzības. Apģērba daudzums, ko nopērk viens eiropietis, pēdējo trīsdesmit gadu laikā pieaudzis gandrīz uz pusi. Pasaules attīstītajās valstīs cilvēki šodien pērk apģērbu par 60% vairāk nekā pirms 15 gadiem.

Kāpēc? Tāpēc, ka masu patēriņa zīmoli radīja "Fast Fashion" - ātrās modes koncepciju - lēta, moderna apģērba kolekcijas, kas nomainās divu nedēļu laikā.

Bet "Fast Fashion" ir tas pats kas "Fast Food" - kaitīgs ēdiens/ kaitīgs apģērbs.

Tomēr, kāpēc mēs uzķeramies - nopērkam, panēsājam, izmetam, nopērkam, panēsājam, izmetam un tā bez gala. Tiecoties pēc peļņas, masu patēriņa zīmoli izdomā jaunus trendus, kas tūlīt parādās modes žurnālos, blogos, tos nēsā slavenības. Mums iestāsta, ka šajā mēnesī modē ir zilā krāsa, nākamajā oranžā, pēc tam violetā. Mēs pērkam nevajadzīgas lietas, bet pēc dažiem mēnešiem mums paziņo: hei, ko tu nēsā, tas vairs nav aktuāli! Ja modes industrijas vērienīgie apgriezieni un patēriņa tendences nemainīsies, tiek prognozēts, ka 2050. gadā tiks pārdoti 160 miljoni tonnu apģērba - trīs reizes vairāk nekā pirms 50 gadiem.

Modes industrijas uzņēmumu ideja, ka ātrā mode padarījusi to plaši pieejamu un radījusi daudzas darba vietas, sākumā var likties pievilcīga, tomēr seko pārāk daudzi "bet". Ja veikalā aplūkojam apģērba etiķeti, tad redzam, ka lielākā daļa drēbju ražots Āzijas valstīs - Ķīnā, Bangladešā, Indonēzijā - fabrikās, kur darba apstākļi ir smagi, bet atalgojums niecīgs. Apģērba ražošanā pasaulē ir nodarbināti ap 60 miljoniem cilvēku. Bet vai mēs bieži domājam par cilvēku, kas radījis mūsu apģērbu, un, vai patiesi gribam nēsāt lietu, kas slacīta kāda asarām? Un tikai tāpēc, lai pēc pāris uzvilkšanas reizēm "lupatu" izmestu miskastē. Pirmo reizi par modes cenu pasaule pa īstam aizdomājās 2013. gada pavasarī, kad Bangladešas galvaspilsētā Dakā, sagrūstot pasaulē pazīstamu zīmolu apģērbu šūšanas fabrikai "Rana Plaza" bojā aizgāja 1129 cilvēki un 2500 tika ievainoti.

Upuru vidū lielākoties bija sievietes un bērni, kas strādāja fabrikā.

Drīz atklājās, ka strādniekus nodarbināja 14 stundas dienā bez pārtraukuma, maksājot par to dažus dolārus nedēļā.

Astoņstāvu ēka sagruva, jo tajā bija plaisa, par ko vadība zināja, bet neko nedarīja, lai novērstu traģēdiju. Ēkas sabrukšana bija lielākais nelaimes gadījums rūpniecībā pēdējo 30 gadu laikā. Tā spilgti izgaismoja apģērbu ražošanas ķēdes necaurskatāmību - globālajām kompānijām nebija nojausmas par to, kādos apstākļos tiek ražots apģērbs.

Nenormāli dārgs T-krekls

Pēc dažām mazgāšanas reizēm krāsu zaudējis, izdilis T-krekls, kas maksājis dažus eiro, ielido miskastē. Saskaiti, cik šādu krekliņu ir tavā garderobē. Apdrukāti, krāsaini, ar vēstījumu - vai maz ir kāds planētas iedzīvotājs, kura garderobē nav T-krekla? T-krekli, kuru sākotnējo apakškrekla funkciju transformēja 50. gadu Holivudas filmas, katru gadu tiek saražoti 13 miljardi- gandrīz divi katram pasaules iedzīvotājam. Jā, kokvilna, no kuras ražo T-kreklus, ir dabisks materiāls, bet ieņem pirmo vietu ūdens patēriņā. Lai no kokvilnas atvairītu slimības un kaitēkļus, tiek izmantoti pesticīdi un herbicīdi. T-kreklā ir arī elastāns, poliesters vai cita sintētiska šķiedra, ko rada laboratorijās, izmantojot naftas produktu - plastmasu. Un tas nozīmē, ka T-krekla mazgāšana notekūdeņos atstāj mikroplastmasu, kas vēlāk nonāk upēs, jūrās, okeānos.

Tikmēr vienu džinsu bikšu ražošanai tiek patērēti aptuveni 7000 litri ūdens.

Kokvilnu džinšu ražošanai audzē lielās plantācijās vairāk nekā 100 valstīs. Eiropas Komisijas 2021.gada pētījums par aprites ekonomikas perspektīvām tekstila industrijā atklāj, ka pieaugošais sausums un augsnes degradācija globālās sasilšanas dēļ apdraud kokvilnas audzēšnu. Sekas var būt šķiedru izejvielu piegādes trūkums, kam savukārt sekotu preču cenu pieaugums.

Jo vairāk tev mājās ir šādu apģērbu, jo lielāka vides pēda. Savukārt sporta apģērbs ir radīts pārsvarā no plastmasā bāzētām šķiedrām, ko iegūst no naftas produktiem, kas ir videi nedraudzīga, neatjaunojama izejviela.

Realitātē tev mugurā ir plastikāta maisiņš.

Ja ieej veikalā un redzi sintētisku kleitu par 200 iero, tad nodomā, ka tā drīkstētu maksāt zīda kleita. Cilvēki nezina, cik materiāls patiesībā izmaksā un kāda ir tā ražošanas ietekme uz vidi. Vai tev vajag 15 džemperus un desmit mēteļus, kas krāj putekļus? Jautājums ir ne jau par to, ka kaut ko pilnībā vajadzētu izskaust no garderobes, bet gan, kā sabalansēt. Mēs nonākam pie tā, ka labāk ir mazāk un kvalitatīvas drēbes, un tas ir liels izaicinājums arī ātrās modes zīmoliem, kas ir atbildīgi par patēriņa virpuli."

Esam iekāpuši patēriņa burbulī

Salīdzinot ar eiropiešiem, kas katru gadu nopērk gandrīz 26 kilogramus un izmet ap 11 kilogramiem tekstilizstrādājumu, Baltijas valstu iedzīvotāji tik ļoti nav pakļauti ātrās modes industrijas ietekmei. Tomēr tendences liecina, ka Latvijā un Lietuvā jaunu tekstilizistrādājumu patēriņa līmenis pieaug, secināts pētījumā, ko ar Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu veica “Zaļā brīvība”, konsultāciju uzņēmums “PlanMiljo” Dānijā, domnīca “SEI Tallinn” Igaunijā un sociālais uzņēmums “Textale” Lietuvā. No 2017. līdz 2018. gadam Lietuvā tas pieauga par 37%, Latvijā par 25%. Kopumā 2018. gadā Baltijas valstīs tika patērēts nedaudz mazāk par 48 000 tonnu jaunu tekstilizstrādājumu (Igaunijā viens iedzīvotājs vidēji iegādājas 12,4 kilogramu jaunu drēbju, Lietuvā 7 kg, Latvijā 6,1 kg).

Tikmēr visās Baltijas valstīs lielu daļu no kopējā mājsaimniecības tekstilizstrādājumu patēriņa veido lietotas drēbes -29% Latvijā un Lietuvā, 16% Igaunijā. Baltijas valstīs gadā lielākoties no ārvalstīm importē vairāk nekā 90 000 tonnu lietotu tekstilizstrādājumu - daļu pārstrādā atkārtotai izmantošanai gan Baltijas reģionā, gan eksporta tirgos. "Lietotais apģērbs nav humpalas, bet biznesa modelis.

Humānā palīdzība bija tad, kad gājām uz vietējo kultūras namu pēc džempera ar mikipeles attēlu.

Daļa sabiedrības lietotās drēbes iegādājas ienākumu nevienlīdzības dēļ, bet ir arī tādi, kuriem tas ir veids, kā iepirkties pārdomāti. Negatīvā blakne - ja investīcijas ir nelielas, vai tu pārdomā pirkumus un neaizej no veikala ar lielu maisu nevajadzīgām drēbēm? Kilograma cena samazina vērtību, kas ielikta apģērba ražošanā. Vintage veikali, kur apģērbs nemaksā dažus eiro, veicina ilgstspēju arī šajā segmentā," turpina ilgtspējīgas modes eksperte.

Labā ziņa: Baltijas valstu iedzīvotāji drēbes pirms izmešanas izmanto ilgāk, jo pie mums saglabājušās rokdarbu, lāpīšanas un remonta tradīcijas.

Tomēr kopumā situācija nav iepriecinoša - 2018. gadā Baltijas valstīs vairāk nekā 40% tekstila atkritumu nonāca atkritumu poligonos vai tika sadedzināti. Trešdaļa tika eksportēti atkārtotai lietošanai vai pārstrādei, 13% palika uz vietas un turpināja "dzīves ciklu", kā lietoti apģērbi un pārstrādāti produkti (tikai 1% dalīti savākto tekstila atkritumu).

Latvijā trešdaļa iedzīvotāju nonēsātās drēbes izmet sadzīves atkritumos un tālāk tās nonāk atkritumu poligonos, kur vienkārši tiek noraktas. 3-5% no kopējā poligonos apglabāto atkritumu daudzuma ir tekstila atkritumi. Šobrīd pasaulē 60% tekstilizstrādājumu ražo no sintētiskām šķiedrām, kas sadalās 200 gadu laikā.

AS “Latvijas Zaļais punkts” 2021. gadā veiktā aptauja liecina, ka sabiedrības sabiedrības informētība par iespējām nodot apģērbu otreizējai apritei divu gadu laikā ir augusi no 40% 2019. gadā līdz 47% šogad. Tomēr gandrīz 40% iedzīvotāju saka, ka tekstila šķirošanas konteineri atrodas pārāk tālu no mājām un ir grūti pieejami. No 2025. gada Eiropas Savienības dalībvalstīm, arī Latvijai, būs jānodrošina dalīta savākšana tekstilmateriālam. Tomēr Latvija ir pieņēmusi izaicinājumu - tekstila šķirošanas infrastruktūru izveidot līdz 2023. gadam.

Pandēmija diriģē modi 

Apģēra iegādes un nēsāšanas paradumos būtiskas korekcijas ieviesusi pandēmija. AS "Latvijas Zaļais punkts" aptauja uzrāda, ka kopš 2019. gada būtiski sarukusi jauna apģērba iegādes intensitāte un ir palielinājusies tā iedzīvotāju daļa, kas jaunu apģērbu iegādājas ne biežāk kā vienu, divas reizes gadā. Pirms pāris gadiem šie cilvēki jaunu apģērbu iegādājās vismaz piecas reizes gadā. Toties summa, ko iedzīvotāji tērē jauna apģērba iegādei ievērojami nav mainījusies un svārstās 100 - 300 eiro robežās.

Tendence, uz ko norāda apģērba ražotāji un tirgotāji, ir pāreja uz preču iegādi interneta veikalos, kuros ir plašs preču sortiments un ērti piegādes noteikumi. Ņemot vērā ienākumu samazināšanos un neskaidro nākotni, daudzi izvēlas lētus ārvalstu zīmolus, ko tirgo globālie e-komersanti, tādi kā, piemēram, Ķīnas kompānija “Alibaba", kas pārvalda internetveikalu AliExpress. Mīnus - tādējādi tika apieti vietējie tirgotāji un lokālie zīmoli, kas nebija attīstījuši savas e-platformas. 90% e-komersantu atrodas citās valstīs, apliecina Latvijas Tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusevičs. Bieži vien arī tad, ja e-veikals apzīmēts ar “lv”, preces atrodas kādā ārpus Latvijas bāzētā noliktavā.

Tātad preces, reizēm pavisam sīkas, tādas kā švammītes trauku mazgāšanai, matu gumijas un atkritumu maisiņi, tiek vestas, piemēram, no Ķīnas pa okeānu ar kuģiem, patērējot planētas resursus.

Kāda ir kopējā 2021. gada aina nepārtikas preču tirdzniecībā un kādus robus tajā būs iecirtusi pandēmija, būs redzams 2022. gadā.

"Pāreja uz virtuālo vidi, lai iegadātos modes industrijas preces, nav labākais scenārijs," apliecina Dace Akule. "Pandēmijas laikā daudzas lietas nav bijušas pieejamas, tāpēc esam kļuvuši atkarīgi no tā, kas saražots citur, ignorējot faktu, ka citur pasaulē tiek piesārņota vide, bet cilvēki, kas ražo mums T-kreklus par 2 eiro, tiek pilnībā "izspiesti".

Atgriešanās pie ražošanas tuvāk patērētājam nozīmē, gan vides, gan darbaspēka aizsardzību.

Pērkot vajadzētu apzināties, kādai pasaulei tādējādi palīdzam turpināties - kā ražošanas procesā jutušies cilvēki, kādi vides resursi un transports izmantots." Tomēr, pēc viņas domām, daudzas sabiedrības ir salikušas kopā "lielo bildi" un domā, kā iepirkties ilgtspējīgāk. Līdz ar atbildību pret vidi un cilvēkiem, kas iesaistīti apģērba ražošanā, apritē ienākuši tādi jēdzieni kā ekoloģiskā mode, lēnā mode, ilgtspējīgā un ētiskā mode. Aizvien biežāk tiek runāts par tā saukto "kapsulas garderobi" - pārdomātu apģērbu, apavu un aksesuāru komplektu, ko viegli kombinēt, jo pētījumi apliecina, ka daudzas sievietes izmanto 30% no savas garderobes, bet 70% no nopirktā apģērba nevalkā.

Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu