Čaks un četras sievietes jeb kurai pieder "Miglā asaro logs..." mūzas lauri? (2)

Savā dzejā Aleksandrs Čaks bija skumjais romantiķis, huligāns un iekārtas dumpinieks, bet reālajā dzīvē viņš, kā izrādās, bijis kautrīgs, lēnīgi apdomīgs un pat teicami pieklājīgs. Savdabīgi, ka Čaks dzīvē esot bijis ļoti, ļoti bailīgs. Kā stāsta laikabiedri, viņu biedēja gan ar politisko iekārtu saistītas lietas (nacisms, komunisms, spiegi, izsekošana, spīdzināšana), gan privātās dzīves nianses (attiecības, laulības dzīve, publiskas uzslavas, kritika, komplimenti).

Ikdienā Čaks esot piekopis pārspīlētu higiēnu, jo paniski baidījies no infekcijām, vīrusiem, baciļiem. Dzejnieks ne tikai desmit reizes dienā mazgājis savas rokas, bet arī svešās mantas ņēmis ar lielu piesardzību, tās pēc iespējas sterilizējot ar karstu ūdeni, spirtu vai gludekli. 

Kā rakstīts Aleksandra Čaka muzeja mājas lapā 14. stāstā "Noslēgums un sākums", tā kā Aleksandrs ģimenē bija vienīgais bērns, viņš visu bērnību audzis kā luteklītis. Bērnībā viņš bija kluss, trausls un sapņains zēns, agri iemācījās lasīt un dienām ilgi nodevās tikai grāmatām. 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by @aleksandrscaks

"Aleksandrs bija latviešu zemnieku un amatnieku pēctecis. Piedzima pilsoniskajā Rīgā. Pilsētnieks. Iedzimtais. Rīgas iedzimtais.

No tēva-drēbniekmeistara moderni apšūts, no mātes – labās manierēs audzināts.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Kultūras Apvienība (@kulturasapvieniba)

Tas noderēja visu dzīvi – perfekts vizuālais tēls, kas tika papildināts ar iznesību, dāsnumu, talantu.

Daudzreiz atzinās mīlestībā savai pilsētai. Sarunājās ar tirgus sievām. Ormaņiem mācīja viņu darbu, izbraukāja ar tramvaju visu Rīgu un vēlos vakaros, kad pilsēta pieklusa, klausījās tramvaju skaņās aiz loga. Izmisuma un aizvainojumu brīžos iegāja Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcā nolikt sveci un sakārtot domas.

Krogos kopā ar draugiem un meitenēm, skanot Bellacord platēm, dejoja līdz rītam.

Un rakstīja, spītējot tuvo cilvēku neticībai, šaubām un pārmetumiem."

Čaks visu dzīvi bijis ļoti jūtīgs un emocionāls – pat nelielās konfliktsituācijās viņam sācies stress un piemetušās sirdsklauves. Tāpēc arī baidījies no dzīves situācijām, kas varētu izrādīties satraukuma un stresa pilnas. 

Četras Čaka mūzas 

Lai gan dzejnieks esot vairījies no ilgstošām attiecībām ar sievietēm, vienmēr aizbildinoties, ka neesot gatavs nopietnai kopdzīvei, sirdij jau nepavēlēsi. Tā kā, Čaka dzīvē ir bijušas četras sievietes, kuras spēlējušas nopietnu lomu Aleksandra privātajā dzīvē. 

Klasesbiedrene Leontīne Rundele jeb Lonija, kura ļāvusi jaunajam Aleksandram skolā norakstīt mājasdarbus matemātikā. Kopš skolas sola starp abiem valdījusi draudzība, kas vēlāk pārtapa romantiskās jūtās. Tomēr abu ceļus šķīra darbs un attālums. Pēcāk gan Leontīne esot pat bildinājusi Čaku un piedāvājusi uzsākt kopdzīvi, ko dzejnieks esot noraidījis. 

Bet vientulība ilgi dzejnieku nemocīja, jo viņa dzīvē ienāca viesnīcnieka meita, par dzejnieku deviņus gadus jaunākā Angelika Blaua. Kādu laiku Čaks pat esot nejauši izveidojis klasisko mīlas trijstūri ar attālināto draudzeni Leontīni Rundeli un tikko dzīvē sastapto Angeliku. Starp citu, tas nav pēdējais mīlas trijstūris viņa dzīvē! 

Runā, ka slavenais dzejolis "Atzīšanās" (“Miglā asaro logs...”) rakstīts tieši Angelikai. Tomēr Angelika nebija vienīgā pretendente uz šā populārā dzejoļa mūzas lauriem.

Leontīne Rundele arī pārliecinoši apgalvoja, ka dzejolis veltīts nevis Angelikai, bet viņai. Precizējot, dzejolis ir sacerēts 1930. gada 29. jūlijā, kad Čaks ar Leontīni jau bija šķīrušies.

Lai vai kā, arī šīs attiecības vairs neturpinājās. Angelika pēcāk apprecējās ar Čaka draugu, ārstu Arvīdu Kļaviņu, un Otrā pasaules kara laikā devās trimdā. 

Ar savu nākamo un vienīgo laulāto sievu, kas bija desmit gadus jaunāka, Čaks iepazinās 1933. gadā kādā draugu ballītē. Kultūras departamenta mašīnrakstītāja Anita Bērziņa, vienmēr saukta par Anniņu, viņam iepatikusies no pirmā acu skatiena. "Pirmajā pazīšanās vakarā Čaks gan pavadījis Anitu uz mājām un pat uzdevis pavisam tiešu jautājumu: "Vai tu gribi būt mana dēla māte?" Uzrunātā tā apstulbusi, ka neko nav atbildējusi. Situāciju sarežģīja nopietna problēma – Anitai jau bija draugs, par viņu vecāks kungs, kura dēļ jaunā sieviete iepriekš bija pametusi savu līgavaini. [..]Lūk, šādi nomocītu sievieti iemīlēja un apprecēja Čaks! No viņu iepazīšanās līdz kāzām pagāja astoņi gadi – Anita un Aleksandrs apprecējās 1941. gada 18. oktobrī. Viņu kopdzīve nebija nekāda idille kaut vai tādēļ, ka abi bija pārāk atšķirīgi. Anitai bijušas literāras dotības, ko Čaks viņā vēlējies attīstīt, taču skološana beigusies visai savdabīgi: laikrakstos publicēti daži dzejnieka sievas dzejoļi, kas rokraksta un noskaņas ziņā ļoti atgādina paša Čaka poētisko pasauli," rakstīts izdevumā "Leģendas", rakstā "Čaks un sievietes". 

Vēlāk Čaka dzīvē vēlreiz izveidojās mīlas trijstūris: 1943. gada 27. martā kādās viesībās dzejnieks ieraudzīja sievieti, ar kuru viņš palika kopā līdz savai nāvei. Tā ir Milda Grīnfelde. Te arī otrs mīlas trijstūris, jo kādu laiku Čaka dzīvē bija abas sievietes – Anita un Milda. Čaks ar Anitu izšķīrās 1944. gadā, kad, bēgot no padomju režīma, Anita devās trimdā uz Ameriku. 

Dzejnieks mira 1950. gada 8. februārī – 48 gadu vecumā. Savas pēdējās dienas viņš pavadīja pie Mildas Grīnfeldes Brīvības un Ģertrūdes ielas stūra namā. Septiņu gadus ilgajā kopdzīvē tapa dzejoļi, kuri 1980. gadā tika izdoti dzejas krājumā "Debesu dāvana". Runā, ka tas ir veltījums Mildai. 

Jubilejas pasākumi, tai skaitā tradicionālā A. Čaka balvas pasniegšanas ceremonija “Aleksandram Čakam 120. Viesistaba”, klātienē notiks vēlāk, bet tikmēr aicinām svinēt A. Čaka dzimšanas dienu, klausoties literāro vakaru “Pašķir vaļā kā priekškaru telpu!” (pirmpublicējums!), raidījumu ciklu “Ceļā pie Aleksandra Čaka”, sarunas “No Aleksandra līdz Čakam”, dziesmas ar A. Čaka vārdiem, kā arī lasīt dzeju un mazāk zināmus vai jaunus faktus par dzejnieku! Vairāk informācija te.

Doties pastaigās svaigā gaisā un apmeklēt 14. oktobrī atklāto mākslinieka Aivara Vilipsona veidoto A. Čaka piemiņas cilni pie ēkas Rīgā, Lāčplēša ielā 48, kur dzejnieks dzīvoja no 1937. līdz 1950. gadam (tagad – A. Čaka muzejs).