Kāpēc tu man neteici, ka tas tā sāp un bērnu apkopt ir tik grūti? Šādus it kā pa jokam adresētus pārmetumus esmu saņēmusi gan pati, gan pirmo dzemdību laikā domās raidījusi tos visām sev zināmajām sievietēm, kas ir dzemdējušas bērnu. Kāpēc mani neviens nebrīdināja?
Iespējams, ka katrai jaunajai mammai jaunais statuss ir nesis kādu pārsteigumu. Kādai tās bija līdz šim neapjausts sāpju apjoms, ko nesa dzemdības, kādai personāla neiejūtība, ko saņēma ārstniecības iestādē, bet vēl citai milzu pārsteigums ir bijis mazuļa izskats vai pārmaiņas ķermenī pēc dzemdībām. Tomēr vai tad mani tiešām neviens, neviens par to nebrīdināja? Dzemdībās sāp – to taču zina visi, pat vīrieši. Sievietes to ir tik daudz dzirdējušas, bet, tikai saskaroties ar realitāti, mēs zinām, kā īsti tas ir.
Pa citronam?
Lai cik informētas mēs būtu par to, kas sagaida sievieti dzemdībās un pēc tām, tam nevar būt pa īstam gatavs. Tu vari būt informēta, bet tu nevari būt gatava, īpaši jau pirmajām dzemdībām. Ja kāds mums saka “citrons”, mēs jau iztēlojamies koši dzelteno augli, zinām, kāda ir sajūta, to paņemot rokā, zinām, kā jāvirza nazis, lai nogrieztu šķēli no tā, un zinām, ko sagaidīt brīdī, kad uzliksim šķēli uz mēles. Vēl pirms citrons ir nonācis mutē, bieži vien siekalas, vēl tikai to griežot, jau ir piepildījušas muti. Jo mēs zinām, kas ir citrons. Bet – ja mēs to nezinām un nekad neesam ēduši pat neko skābu, vai tad, ja kāds mums pateiks, ka citrons ir skābs, mums mutē sariesīsies siekalas? Nez vai.
Stāstīt grūtniecei, kādas ir dzemdību sāpes, man šķiet līdzīgi kā cilvēkam, kas nekad nav ēdis neko skābu, mēģināt aprakstīt izteikto citrona garšu.
Katrs ir redzējis joku video ar bērniem, kuriem piedāvā nogaršot citronu pirmo reizi dzīvē. Šoks un neizpratne. Un tik bieži jaunās mammas pārņem bailes – vai esmu vienīgā, kura savu dzemdību pieredzi ir uztvērusi tik saasināti?
Ļaujiet mammām parunāt
Sievietēm patīk runāt – lielākoties. Nezinu, vai tā ir šo laiku jauno māmiņu iezīme – sīki un smalki runāt par grūtniecību, dzemdībām un zīdaiņa kopšanas fizioloģisko pusi –, bet kaut kas tajā visā ir. Neatceros, ka vecākā gada gājuma zināmās sievietes pie padomju laika viesību galdiem būtu klāstījušas to, kā viņām noritēja dzemdes kakla atvēršanās un pie cik centimetriem nogāja ūdeņi. Iespējams, toreiz jaunajām māmiņām nemaz nebija zināšanu par šādām detaļām. Tagad informācija ir plaši pieejama un katra sieviete, kas lieto internetu, zina, ka
pilns dzemdību atvērums ir 10 centimetri. Līdz ar to tas, cik ilgā laikā katra sieviete to sasniedz, ir kļuvis par ievērības vērtu faktu.
Ja kādā sanākšanā ir jaunā māmiņa, nereti tiek apspriests, "kā tad viņai gāja dzemdībās". Pavisam ierasta ir prakse, kad dzemdību stāsti tiek atklāti māmiņu grupu interneta sarakstēs. Mēs dalāmies, komentējam, šausmināmies, un jā, arī atbalstām cita citu. Salīdzinām – ja ne to, cik ļoti tas sāpēja (to tik viegli salīdzināt nevar), tad vismaz to, cik ātri (vai lēni?) mazais piedzima. Cik smags un garš bija mazulis, kad tas piedzima? Cik bieži bērns ēd. Kurā dienā sagaidījāt normālo, to dzelteno, kaku.
Par ko mēs čīkstam?
Ak, cik gan daudzas jaunās māmiņas grib kādam pastāstīt, cik nobijušās viņas bija dzemdībās, cik nedrošas bija, kad vajadzēja pabarot bērnu, un cik bezspēcīgas bija, kad bērns stundu no vietas raudāja. Un cik ļoti viņas grib dzirdēt, ka viņa nav vienīgā, kuru neinteresē nekas cits kā tikai miegs. Manuprāt, aiz šīm jauno māmiņu runām (ir, kas to sauc par čīkstēšanu) bieži vien slēpjas bailes un nepārliecinātība par sevi, savu jauno lomu, un nepieciešamība pēc atbalsta. Pēc tā, ka kāds atnāk un uzvāra zupu, samet drēbes veļas mašīnā, izved bērnu pastaigā, apķer, samīļo un pasaka – tu esi malacis! Uzklausa tavu stāstu, nebāžoties ar savu pieredzi – man gan bērns gulēja visu nakti, man gan dzemdības nesāpēja, bet manā laikā vispār pamperu nebija...
Tviterī dzirdēju jēdzienu “amangan mamma” – mamma, kas uz citu mammu stāstiem atbild ar stāstu par to, kā ir gājis pašai, nevis iedziļinās stāstītājas teiktajā, tomēr man šķiet, ka šo loku droši var paplašināt uz a-man-gan-cilvēkiem, ne tikai mammām.
Nedomāju, ka vairums mammu, kas pasūdzas vai pasūkstās par to, cik atšķirīga ir dzīve ar mazu bērnu, sūdzas par to, ka nevar aiziet pie manikīra, izgulēties vai netraucēti apēst pusdienas. Jā, ir objektīvi apstākļi, kas šīs lietas padara grūtāk paveicamas, bet lielākoties tās ir iekšējās sajūtas – bailes, nedrošība par savām spējām, trauksme – kas neļauj mums sākt baudīt mammas lomu, nevis ļoti akūts manikīra trūkums.
Kurš būs tik drosmīgs atzīt?
Mums gribas runāt, bet negribas atbildēt uz kaitinošajiem jautājumiem. Mums gribas pačīkstēt un gribas, lai kāds mums pasaka, ka tas, ko mamma dara, ir liels un svarīgs darbs! Vienlaikus – ir risks, ka aiz jaunās māmiņas jūtu un domu nestabilitātes slēpjas kāds no emocionālajiem pēcdzemdību traucējumiem – un tā nav tikai depresija (kuras vārdu, mēs, manuprāt, valkājam nevietā).
Trauksme, nespēja aizmigt, nevēlēšanās ēst, kas mijas ar pārēšanos, mokošas bailes nodarīt bērnam pāri, guloša bērna nemitīga čekošana – vai viņš elpo?! –, dusmas un aizkaitinājums pret bērnu un partneri – šīs ir tikai dažas no izpausmēm, kuras var skart jaunās māmiņas pēcdzemdību periodā [1].
Arī man tās nav bijušas svešas. Tikai tad, kad ar tām sastapos, man nebija drosmes to atzīt ne sev, ne kādam citam. Guli, kad guļ bērns, – ieteikums, kas mani iedzina trauksmē, jo es nevarēju aizmigt. Kā vēru acis ciet, tā galvā dzirdēju balsis. Mani izglāba (cik ironiski) tas, ka meitas mēneša vecumā nonācām slimnīcā – apmēram uz mēnesi. Nonākusi palātā, savā mazajā cellē, bez nepieciešamības gatavot pusdienas, mazgāt traukus un uzkopt grīdas, stundu no stundas esot kopā ar mazuli, saņemot atbalstu no medmāsām un ārstiem, šī mēneša laikā atbrīvojos no visiem traucējumu simptomiem. Tolaik nebija viedtālruņu, un domāju, ka tas man labi palīdzēja (man pat telefonā nebija interneta!). Tā kā tas notika pirms padsmit gadiem, man šķita, ka esmu tikusi ar to galā un pārdzīvojusi, izdzīvojusi, bet tad, kad pārlasīju sava pēdējā romāna “Cukursaldā” maketu, pirms tas dodas uz druku, sapratu – hei, tas taču ir par mani!
Visi šie gļuki, ko piedzīvo romāna galvenā varone, ir par mani! Acīmredzot zemapziņā šis pārdzīvojums bija snaudis, un tam vajadzēja izlauzties brīvībā.
Kam stāstīt savu stāstu?
Kas vislabāk sapratīs mammu? Protams, citas mammas, sievietes, kas gājušas cauri līdzīgai pieredzei. Ne velti sievietes ar līdzīga vecuma bērniem reizēm kļūst par tuvām draudzenēm. Tas var būt arī partneris. Vēl variants ir uzrakstīt savu stāstu, pārdzīvojumus, saglabājot to gan nākotnei, gan norakstīt emocijas un pārdzīvojumus nost. Pēc laika pārlasīt. Speciālists, īpaši, ja vērojami emocionāli traucējumi, var būt neaizstājams un reizēm pat obligāts (kaut man kāds būtu to pateicis!). Mana terapija izrādījās arī grāmata. Rakstīšana – ilga un gara. Dzemdību pārdzīvojumiem nav noilguma.
Uzrakstot savu otro grāmatu “Cukursaldā”, es apjautu, ka esmu norakstījusi nost tik daudz ko no sevis! Un atkal – ne notikumos, bet sajūtās.
“Tas taču ir gluži kā no medicīnas enciklopēdijas!” – apmēram šāda bija viens no pirmajiem komentāriem par grāmatu. Šī bija viena no tām reizēm, kad es pateicu – nē, šīs vietas paliks tādas. Tās ir dzemdības! Tā ir grūtniecība, bērna barošana, bērna apkopšana. Tā ir daba un fizioloģija! Un mums, mammām, patīk to apspriest!
*Emocionāli traucējumi pēcdzemdību periodā.
