P, 15.08.2022.

Auers: LTRK sper drosmīgu soli

Daunis Auers
, Domnīcas “Certus“ valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors
Auers: LTRK sper drosmīgu soli
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 9
Foto: Publicitātes foto

Ar vienu izņēmumu – Roberta Ķīļa 2007. gadā vadīto “Latvija 2030“ projektu, Latvijai nav bijusi izstrādāta ilgtermiņa attīstības stratēģija, ir bijuši dažādi vidēja termiņa plānošanas dokumenti, bet pamatā tie visi ir bijuši piesaistīti Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžeta fondu finansējumam. Galvenais to uzdevums bija saplānot ES naudas tērēšanu turpmākajos septiņos gados. Šos vidējā termiņa plānošanas dokumentus lielā mēra nosaka un vienlaicīgi arī ierobežo ES prioritātes. Piemēram, šobrīd galvenais fokuss ir virzība uz Zaļo kursu.

Ņemot vērā politikas veidošanas modeli valstī, kurā pie varas ir fragmentētas, ideoloģiski pretrunīgas daudzpartiju vadības, ilgtermiņa attīstības stratēģija Latvijai ir jo īpaši nepieciešama. Šī brīža situācija, kad koalīcijā pie varas ir četras partijas, katra ar savu ideoloģiju, redzējumu par valsts nākotni un savām interesēm, ir raksturīga pēdējiem divdesmit pieciem gadiem. Nacionālā līmenī kopīgas valsts attīstības vīzijas nav. Tāpēc iniciatīvu par valsts nākotnes attīstības redzējumu ir uzņēmusies Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), iesaistot gan uzņēmējus, gan zinātniekus, gan citu nozaru pārstāvjus, lai kopīgi domātu par Latvijas ilgtspējīgas attīstības vīziju. Diemžēl, bet arī stratēģiskās plānošanas ziņā, igauņi ir mums priekšā, jo Igaunijas parlamentā ir izveidota Domnīca “Nākotnes Attīstība“, kuras galvenais uzdevums ir analizēt nākotnes izaicinājumus un virzīt kaimiņvalsts stratēģisko attīstību. Tas, ka LTRK ir aizsākusi diskusiju par Latvijas attīstības prioritārajiem virzieniem, kas noteiks valsts labklājību pēc 50 gadiem, ir vērtējams kā visnotaļ drosmīgs solis.

Latvijai līdz šim nav izstrādāta reālistiska un pielietojama ilgtermiņa attīstības stratēģija. Tas var novest pie tā, ka valsts turpinās attīstīties līdzīgi kā pēdējos trīsdesmit gados, proti, izaugsme nebūs ne strauja, ne gausa, bet nebūs arī nekādu būtisku izrāvienu. Šeit es nevaru neminēt Īrijas piemēru, jo Īrija ir vienīgā valsts ES pastāvēšanas vēsturē, kura ir spējusi radikāli mainīt savu labklājības līmeni. Kad 1973. gadā Īrija iestājās ES, tā bija nabadzīgākā un mazāk attīstītākā starp ES valstīm. Savā ziņā tajā bija agrāra ekonomika. 80. gados Īrijas vadošie politiķi spēja vienoties par valsts priekšrocībām un to, kur meklējama konkurētspēja. Maksimāli liels ES finansējums tika investēts izglītība, zinātnē un iedzīvotāju profesionālo kompetenču līmeņa celšanā. Rezultātā Īrija vienas paaudzes laikā spēja mainīt savu identitāti, no nabadzīgākās ES valsts, kļūstot par vienu no turīgākajām, – vidējās algas apjoms šajā valstī ir viens no lielākajiem ES, bet iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju atpaliek tikai no Luksemburgas. Īrijas veiksmes stāsts noteikti ir politiķu un sabiedrības spējā vienoties par valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un spējā to veiksmīgi realizēt. Ja Latvijai nav šādas vīzijas, tad būs praktiski neiespējami mainīt valsts attīstības trajektoriju. Varētu turpināties visnotaļ mērena attīstība, bet strauju izrāvienu, tāds, kāds būtu nepieciešams, lai tuvinātos, piemēram, Ziemeļvalstīm, noteikti nevarētu gaidīt.

Latvijas attīstības pamatā, par ko ir vienisprātis gan uzņēmēji, gan konferences “Latvija 2070“ akadēmiskās darba grupas eksperti, ir izglītība un zinātne. Tiem jauniešiem, kuriem ir labas matemātikas zināšanas, visa plašā pasaule ir vaļā, viņi var strādāt teju jebkurā nozarē. Savukārt tiem, kuriem šo labo matemātikas zināšanu nav, pasaule kļūst ievērojami šaurāka, karjeras iespēju klāsts ir salīdzinoši nabadzīgāks. Nākotnē visās profesijās būs nepieciešamas labas zināšanas matemātikā. Diemžēl šobrīd Latvijas jauniešiem matemātikas zināšanas nav no tām spožākajām, ja vērtējam uz citu OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) valstu fona. OECD PISA (Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas) pētījums matemātikā 2019. gadā Latvijas skolēnus ierindoja 15.-23. vietā starp OECD dalībvalstīm. Šajā rādītājā, tāpat ka daudzos citos, Latvija krietni atpaliek no kaimiņvalsts Igaunijas.

Bez konkurētspējīgas izglītības un zinātnes sistēmas, Latvijai ļoti svarīga ir piederība ES. Tā piedāvā lielas ekonomiskās iespējas, ne tikai struktūrfondu finansējumu, bet arī plašu eksporta tirgu. Cerams, ka 2070. gadā Latvijā būs tik augsta ekonomiskā attīstība, ka tā spēs iemaksāt vairāk naudas ES kopīgajā budžetā, nekā to saņems, kā tas ir bijis līdz šim, un ekonomika būs pilnībā transformējusies no resursu pārdales uz radošo ekonomiku!

Taču, lai varētu īstenot valsts attīstības mērķus, par kuriem vienojušies Latvijas viedākie uzņēmēji un zinātnieki konferences “Latvija 2070“ ekspertu darba grupās, ir nepieciešams valdošo politisko partiju atbalsts. Tām ir jābūt lielākām, saskaņotākām, dzīvotspējīgākām un ideoloģiskākām. Pretējā gadījumā, jebkura vīzija vai stratēģija paliks tikai uz papīra.

Ja valstij būs attīstības vīzija un saskaņota politika, pēc piecdesmit gadiem Latvijas labklājības līmenis būs tāds pats kā pārtikušajās Ziemeļvalstīs - Dānijā, Zviedrijā, Islandē, Norvēģijā un Somijā, kurās ir laba izglītības sistēma, inovācijas un augsts drošības līmenis. Ticu, ka pienāks tāds laiks, kad Latvija būs starp tām pasaules valstīm, kurā dzīvo paši laimīgākie cilvēki!

Un tas nebūt nav neiespējams. Latvijai ir visas iespējas sasniegt Ziemeļvalstu līmeni, jo tā ir maza valsts, kas ļauj tai būt elastīgai visdažnedažādākajos apstākļos, ātri reaģēt uz pārmaiņām un adaptēties konkrētajai situācijai. Būt mazam ir labi. Ja mēs vērtējam dažādus pasaules indeksus, redzam, ka teju vienmēr dominē mazās Ziemeļvalstis.

Latvijas vājais punkts ir austrumu robeža, saistībā ar to ir liela neprognozējamība, kas ir ietekmējusi valsts tautsaimniecību, it īpaši tranzīta nozari. Šobrīd pat iedomāties nevaram, kas notiks, kad prezidenta amatus atstās Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins un Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Pēdējos mēnešos Latvijas sabiedrība ir teju ik dienu sekojusi, cik Latvijas – Baltkrievijas robeža var būt trausla.

Viens no galvenajiem Latvijas neizmantotajiem resursiem ir Rīga, kā Baltijas valstu centrs. Ir vērts atcerēties, ka pirms pirmā pasaules kara Rīga bija pārāka par Stokholmu, – tā bija daudz nozīmīgāks ekonomiskais centrs un daudz lielāka, dinamiskāka pilsēta. Rīgai ir jākļūst ne tikai par Baltijas valstu, bet arī par Baltijas jūras metropoli. Tai ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi. Rīga ir vienīgā Baltijas valstu lielpilsēta, kurai Tallina un Viļņa nevarētu konkurēt.

Nākotnē Rīgai ir jābūt izglītības un zinātnes centram. Daugavas kreisajā pusē ir trīs lielas augstskolas - Latvijas universitāte (LU), Rīgas Tehniskā universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte, kā arī vairākas privātās augstskolas. Ir aplēses, ka tad, kad LU pabeigs Torņakalna akadēmiskā centra izveidi, Daugavas kreisā krasta universitātēs varētu studēt aptuveni 45 tūkstoši jauniešu, turklāt 10 – 15 tūkstoši būtu ārvalstu studenti. Kā zināms, starptautiskajiem investoriem pakalpojumu nozarē ir svarīgs cilvēkkapitāls, bet tikpat svarīga viņiem ir apkārtējā vide, proti, vai ir pieejami labi restorāni un pasaules līmeņa kultūra. Un lai cik dīvaini nebūtu, tikai trešajā vietā ir nodokļu jautājumi. Rezumējot - Latvijas nozīmīgākais nākotnes kapitāls ir izglītoti cilvēki, kuri ar savām zināšanām strādās produktīvā un eksportējošā lauksaimniecības, meža vai viedo tehnoloģiju nozarē, viņiem būs iespēja dzīvot Baltijas reģionā konkurētspējīgā galvaspilsētā.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu