Sauciet mani par rakstnieķeli

Rolands Virks FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Es, ja godīgi, neesmu nekāds žurnālists. Es vispār neko nesaprotu no tā žurnālisma, un grāds man vispār, ziniet, ir klasiskajā filoloģijā, nevis medijos. Intervēt cilvēkus es arī neprotu un politiku vai ekonomiku nesaprotu augstākajā mērā. Tūliņ kā televizorā ieslēdzu to Blūmbergu vai BBC, tā uzreiz aizmiegu. Uzreiz kā radio ierunājas premjeri, tā man uzreiz depresija sākas. Tieši tāpēc, kad reiz mani kāds cilvēks uz ielas nosauca par žurnālistu, es satraucos un uzreiz palaboju, ka es jau nevis žurnālists, bet gan rakstnieķelis.

Rakstīt man gaužām patīk. Kā apsēžos pie galda, tā rakstu kaut ko. Jau no bērnības. Tikko kā apguvu ābeci, tā visādas briesmas sarakstīju. Septiņpadsmit romānus jau galvā esmu sarakstījis, goda vārds. Tieši tāpēc pamatskolas izskaņā nodomāju: "Vidusskola man vajadzīga nav. Izmācīšos par automehāniķi un dzīvošu, bēdu nezinādams."

Sacīts darīts, bet no automehāniķiem mani uzreiz izsvieda, jo, zvēru pie kapiem, no automašīnām pilnīgi neko nesaprotu. Rau, auto vadītāja tiesības jau gadu nevaru nolikt – tad sajūgu aizmirstu nospiest, tad aizdomājos par dzejām un gandrīz grāvī iemaucu, tad vispār, kauns teikt, piemirstu, kur vispār atrodos. Briesmas gatavās.

Tā nu nekas cits neatliek kā rakstīt. Rakstīt man, ja godīgi, nepatīk. Kā apsēžos pie galda, tā raudāt gribas. Labāk būtu malku zāģējis gaterī, nevis taustiņus te klabinājis. Rakstīt ir briesmīgi grūti. Tas ir kā spiest milzīgu, sāpīgu, strutainu augoni, cerot, ka kaut kas iznāks ārā.

Citi domā: “Vei, rakstnieķelis. Labāk arodu būtu izmācījies, nevis te peršas rakstījis.”

4

Nu jā, sagadījās, ka rakstnieķelis. Sanāk jau tīri labi. Nesūdzos. Nekas nav patīkamāk, kā kaut ko uzrakstīt. Dievinu rakstīt. Ja es nebūtu rakstnieķelis, tad pavisam noteikti visiem uzbāztos ar garām vēstulēm, korespondenci, tā sacīt.

Arī lasīt man patīk. Lūk, viena no manām mīļākajām Daniila Harmsa anekdotēm par Puškinu:

Puškins bija dzejnieks un visu laiku kaut ko rakstīja. Reiz Žukovskis pieķēra viņu rakstām un skaļi izsaucās:

- Tu tak esi rakstnieķelis!

Kopš tā laika Puškins ļoti iemīlēja Žukovski un sāka viņu pa draugam saukt vienkārši par Žukovu.” [1]

Tā arī es – rakstnieķelis un jūs visus ārkārtīgi mīlu. Pat tad, ja manus KLIK rakstus neviens nepērk. Tāpat mīlu. Reiz man kāds paziņa teica: “Ļoti gribētu tavus rakstus lasīt, bet vienu eiro roka neceļas maksāt.” Vai kāds cits atkal: “Dievinu tavus rakstus. Tu raksti ārkārtīgi interesanti, sulīgi. Nevienu tavu rakstu gan nopircis un izlasījis neesmu, bet tāpat patīk. Izcili.” Vai nav brīnišķīgi?

Pats labākais ir tas, ka materiāla, par ko rakstīt, nekad netrūkst. Izej uz ielas un uzreiz sešpadsmit tēmas priekšā stāv. Izkāp no tramvaja un jājož mājās, jo materiāls sešiem stāstiem saklausīts. Vai, lūk, ieej kapos. Mī un žē – tūkstošiem biogrāfiju, tūkstošiem dzīvesstāstu, par ko rakstīt. Spēj tik spiest to augoni, tukšāks nepaliek. Arī par pieminekļiem, mājām, ielām, parkiem var sarakstīt simtiem biezu sējumu.

Šeit man kārtējo reizi jāuzteic dižais krievu rakstnieks un feļetonu meistars Mihails Zoščenko. Viņš bija novērojis šo pierakstāmā materiāla pārpilnību un rakstīja tā, ka kūp vien. Rau, piemēram, cilvēks aiziet uz pirti un pazaudē garderobes taloniņu. Stāsts gatavs. Asaras no smiekliem tek lasot. Vai, lūk, elektrifikācija. Visai Pēterburgai pieslēdz elektrību. Beigās cilvēki dusmīgi, sak, slēdziet ātrāk nost to elektrību, jo gaismā redzams, cik trūcīgi dzīvojam. Liekas smieklīgi, bet patiesībā – ierasta pilsoņu dzīve.

Līdzīgi cenšos arī es. Vēl pa kapiem staigāju. Kapu detektīvu spēlēju.

Pavisam nejauši pasen atklāju veidu, kā cilvēkiem pastāstīt par citiem cilvēkiem. Caur kapa prizmu, tā sakot. Tāds kā āķis. Cilvēks ierauga manu rakstu un domā: “Oho, tūliņ palasīšu detektīvu par kapiem.” Bet beigās viņš ņem un uzzina, kas tajā kapā guļ, ko dzīvē labu sadarījis, ko radījis. Vai nav veikli?

4

Tā nu es rakstu. Pēc labākās sirdsapziņas rakstu. Dievinu rakstīt. Ja nebūtu jāguļ, rakstītu arī naktīs. Nav jau tā, ka nerakstu naktīs. Brīvdienu naktīs kaut ko uzrakstīt ir svēta lieta, bet darbdienu naktis bez rakstīšanas vispār pārdzīvot nav iespējams. Grūti jau – kaulus lauž, acis asaro, galva sāp, bet, lūk, rakstnieķelis.

Nesen man uz Patversmes ielas pienāca klāt kāds kungs un nikni noteica: “Būtu labāk ar kaut ko jēdzīgu nodarbojies, nevis te vazājies un fotografējis.” Pēc tam šo vīru redzēju stāvam uz stūra un ēdam magoņu bulciņu. Es tūliņ jozu mājās un šo epizodi pierakstīju, jo jēdzīgāku darāmo nespēju izdomāt.

Tad jau rakstīšu arī turpmāk, bet jūs, draugi, lasiet. Es jūs visus mīlu.

[1] Daniils Harmss. Gadījumi. Rīga: Neputns, 2007. Tulk. Vasīlijs Voronovs

Uz augšu
Back