O, 16.08.2022.
"Upura cīņa" ⟩ Lainei arvien ir atmiņu uzplaiksnījumi par virtuvi, kurā viņas vectēvs meiteni...
Foto: Jānis Škapars/TVNET
Lainei arvien ir atmiņu uzplaiksnījumi par virtuvi, kurā viņas vectēvs meiteni...
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter

"Mana vecmamma vēl aizvien domā, ka viņas vīrs bija ideāls," Lainei (vārds mainīts) ir ļoti svarīga anonimitāte, jo sievietes ģimene nu jau vairāk nekā 30 gadus no vecmammas slēpj skaudro patiesību par viņas nu jau mirušo vīru. Kad Laine bija maziņa, vectēvs viņu vairākas reizes seksuāli izmantojis.

"Pirmā reize, ko atceros, tie varētu būt kādi četri gadi. Mūs bieži apciemoja mans vectētiņš, pieskatīja mūs. Bija tādi brīži, kad es ar viņu paliku divatā, un viņš man pieskārās. (Ilga pauze.) Un darīja visādas dīvainas lietas, ko es nesapratu, kas tas ir... Tajā brīdī viņš pārvērtās par pilnīgi citu cilvēku - gan pēc tā skatiena, gan uzvedības. Tā kaut kā," Laine atklāj savas dzīves sāpīgāko pieredzi, kas pat 33 gadus vēlāk mēdz ieraut nepatīkamu atmiņu atvarā.

"Es atceros kaut kādas epizodes, it īpaši virtuvē... Bet visspilgtāk es atceros to brīdi, kad es sapratu, kas ar mani ir noticis.

Man bija deviņi vai desmit gadi, es neatceros, kas tieši izspēlēja to apziņu, bet es pēkšņi sapratu, ka ar mani ir noticis kaut kas pilnīgi nepieņemams... Man bija ārprātīgs pārdzīvojums un ļoti liela histērija, es drausmīgi ārdījos. Es zinu, ka es kaut kādas lietas arī neatceros, bet, kad ir situācijas, kuras mani provocē, - uzdzen tādu kā lēkmi. Bet es nevaru atcerēties, kas tieši ar mani ir noticis."

Kad Laine bija pavisam maziņa, viņa uzreiz ir teikusi vecākiem, ka "ar viņu notiek jocīgas lietas", ko viņa nesaprot, bet jau tad bērna prātā apzinājās, ka viņai tas nepatīk. "Viņš vairs tik bieži nebrauca pie mums un arī nepieskatīja, bet viņš kaut kur visu laiku bija, viņš netika izstumts no ģimenes."

Vaicāta, vai Laine atceras vecāku reakciju, kad viņa pieaugušajiem pastāstījusi savus pārdzīvojumus, sieviete stāsta: "Viņi ļoti sabijās, tad viņi man teica, lai es nekad neļauju viņam tā darīt. (..) Bet viņi bija ļoti pārbijušies, es pat atceros savas sajūtas, ka es pirmajā brīdī nesapratu, kāpēc viņi ir tik ļoti pārbijušies. Es nesapratu, kas notiek, jo man bija tādas dīvainas sajūtas - man likās, ka es pati varbūt esmu vainīga un kaut kā to veicinājusi, kas tā noteikti nebija. Tagad es to saprotu, ka es neko no tā nebiju pati iesākusi."

Laine stāsta, ka tad, kad viņa saprata to, kas ir noticis, viņu ilgu laiku nepameta sajūta, ka vecāki nav pietiekami rīkojušies.

"Viņš visu laiku tur bija, un man palika iespaids, ka viņi neko nav darījuši.

Pēc gadiem, kad es ar vecākiem par to runāju, viņi par to tik ļoti pārbijās, ka viņi baidījās vēl vairāk mani traumēt, bet viņi mani ir veduši pie ārsta, ko es īsti neatceros. Vecāki apgalvo, ka viņi ir to situāciju risinājuši, bet esot valdījusi ļoti liela bezspēcība, jo "mēs jau viņu nenositīsim vai ko tad mēs...", un tas bija ļoti lielā mērā saistīts ar to, ka viņi gribēja saudzēt manu vecmāmiņu. Viņa visu mūžu arī domā, ka tas viņas vīrs bija ideālais un brīnišķīgais vecaistēvs.

Ir pagājuši daudzi gadi, un viņa vēl aizvien par to runā un stāsta, cik viņš bija lielisks un kā viņš rūpējās par mani..."

Ņemot vērā to, ka vecmāmiņa ir gados, Laine uzsver, ka viņa negrib "viņu salauzt": "Es viņai neko nesaku, bet katru reizi, kad viņa man to stāsta, man viss iekšā sagriežas..."

Sieviete ir apmeklējusi psihoterapeitu un caur terapeitisko procesu viņai arī ir izdevies sakārtot savas domas un savu mentālo veselību pēc piedzīvotā. Laine stāsta, ka viņa vairs nevaino savus vecākus notikušajā.

"Viņi nav slikti vecāki. Nav tā, ka viņiem bija vienalga vai viņi man nepievērsa uzmanību, un es tiešām ticu, ka viņi darīja labāko, ko viņi varēja tajos laikos un apstākļos izdarīt. Bet man tas viennozīmīgi nebija pietiekami, bet es sapratu, cik man ļoti lieki ir tērēt savu enerģiju un vainot viņus. (..) Piedot nav īstais vārds, bet es iemācījos izjust empātiju un saprast viņus. Viens ir skaidrs - es zinu, ka viņi jūtas ļoti, ļoti vainīgi un ļoti, ļoti slikti."

Noskaties pilno Laines stāstu par pieredzēto bērnībā un kādas sekas šie pārdzīvojumi ir radījuši. Pāridarītājam tās ir pāris minūtes, bet cietušajam tā var būt trauma, kas viņu nekad nepametīs. Atbildīgās instances atzīst, ka visbiežāk bērni cieš no personām, kas ir viņu ģimenes locekļi vai ģimenei pietuvināti. Un šie secinājumi ir izdarīti tikai no aisberga redzamās daļas. Laines stāsts nav nonācis amatpersonu redzeslokā un tāds diemžēl nav vienīgais.

Portāls "Apollo.lv" turpina projektu "Upura cīņa", kas dod balsi tiem, kuri ir pieredzējuši seksuālu vardarbību savas dzīves laikā. Sarunās ar cietušajiem un speciālistiem tiek izgaismotas problēmas un lauztas stigmas, kas valda par un ap šo vēl aizvien neērto tematu - seksuālā vardarbība.

KO DARĪT, JA ESI CIETIS NO SEKSUĀLAS VARDARBĪBAS?

Kauns, atmiņas uzplaiksnījumi, trauksme, "netīrības" un vainas sajūta ir normālas izjūtas šajā situācijā. Šādu stāvokli ir iespējams mazināt ar speciālistu (psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzību.

VĒRSIES POLICIJĀ UN PIE ĀRSTA

Pēc iespējas ātrāk nepieciešams vērsties policijā un/vai pie ārsta. Lūdz, lai ārstniecības persona pēc iespējas sīkāk dokumentē vardarbības radītās sekas. Apskates rezultātiem ir juridisks spēks, un tiesu medicīnas eksperts var izmantot tos ekspertīzes veikšanai.

VĒRSTIES POLICIJĀ VAR ARĪ VĒLĀK

Ja pagaidām neesi gatavs vērsties policijā, to var darīt arī vēlāk. Atkarībā no nodarījuma smaguma ir noteikts noilgums - termiņš, cik ilgā laikā pēc nodarījuma izdarīšanas varmāku var saukt pie kriminālatbildības.

Seksuāla rakstura nodarījuma noilgums var būt no 5 līdz 20 gadiem vai pat ilgāk. Ja par noziegumu tiek ierosināta lieta policijā, tad tev ir tiesības uz kompensāciju kā nozieguma upurim. Valsts kompensācija tiek izmaksāta neatkarīgi no tiesas procesa iznākuma.

NEBAIDIES MEKLĒT PALĪDZĪBU

Apsver domu meklēt psiholoģisko palīdzību. Seksuālā vardarbība rada nopietnas sekas psihei, ar ko ir ļoti grūti tikt galā pašam.

Ja neesi gatavs tikties ar speciālistiem klātienē, vari izmantot cietušo atbalsta tālruni vai čatu: tālr. 116006, www.cietusajiem.lv.

Foto: MAF logo

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Upura cīņa" saturu atbild TVNET grupa.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu