Vai bija vērts celt Lielo Ķīnas mūri?

Ķīnas karogs uz Lielā Ķīnas mūra fona. FOTO: Reuters/ScanPix

Lielais Ķīnas mūris ir celts divu tūkstošu gadu laikā, lai kalpotu kā nocietinājums pret iebrucējiem no Ķīnas ziemeļiem. Tas ir veidots no zemes, ķieģeļiem un akmeņiem un ir aptuveni 21 tūkstoti kilometru garš. Tas ir vairāk nekā puse no Zemes apkārtmēra. Tomēr vai šis vidēji 7,8 metrus augstais mūris tiešām pildīja savu uzdevumu un pasargāja Ķīnu no svešzemju ienaidniekiem?

Atbilde lielākoties ir atkarīga no tā, kā tu definē mūra, tā sakot, plusus un mīnusus aizsardzības ziņā. Ķīnieši mūri veidoja kā aizsardzības arhitektūras meistardarbu, tomēr, lai arī vietumis mūris noteikti palīdzēja ķīniešiem atvairīt vai palēnināt ienaidnieku uzbrukumu, tomēr tas nekādā ziņā nebija nesagraujams vai nepārvarams. Citiem vārdiem sakot, brīžiem tas Ķīnai palīdzēja, bet brīžiem ne.

Protams, mūris simbolizēja arī imperiālās Ķīnas bagātību, arhitektūras attīstību un inženieru prasmes. No šī viedokļa mūris pavisam noteikti labi pildīja savu uzdevumu un turpina darīt to joprojām.

Mūri ķīnieši sāka būvēt valsts tālajos ziemeļos aptuveni 700. gados pirms mūsu ēras. Tomēr nopietnāk būvniecība sākas 221. gadā pirms mūsu ēras, kad imperators pavēlēja zemniekiem savienot jau esošos fortus, lai aizsargātu impēriju no dažādajām Mongolijas nomadu ciltīm, vēstīts enciklopēdijā “Britannica”.

Vēlākie imperatori pagarināja un nocietināja jau esošo mūri, kā arī pievienoja tam novērošanas torņus, kuros bija iespējams aizdegt uguni, lai ziņotu par briesmām nākamajam tornim, kurš savukārt “padeva uguni” tālāk. Ap 1300. gadu mūsu ērā Lielais Ķīnas mūris bija ieņēmis to veidolu, kādu mēs pazīstam šodien.

Lielais Ķīnas mūris FOTO: Reuters/ScanPix

Mūris palīdzēja Ķīnai sagatavoties potenciālajām invāzijām, sniedzot vērtīgo laiku, kas vajadzīgs, lai armija varētu mobilizēties. Mūris arī palīdzēja samulsināt un apmuļķot ienaidnieku pulkus. Piemēram, 1428. gadā Ķīnas ģenerālis spēja mongoļu armiju iemānīt vietā pie mūra, no kuras nebija izejas, un armiju viegli sakaut.

Tomēr drošību Lielais Ķīnas mūris negarantēja. Tas patiesībā sastāv no mūra fragmentiem, kas izbūvēti vietās, kur ienaidnieku armijai būtu viegli šķērsot robežu. Tieši tāpēc dažos gadījumos ienaidnieku armijas vienkārši apgāja attiecīgajam mūra fragmentam apkārt. Mūris arī nespēja glābt veselu valdnieku dinastiju Ķīnā.

“Varenākajiem mūru būvētājiem Minu dinastijai mūris no mandžūru uzbrukumiem nesniedza nekādu aizsardzību,” izdevumam “Live Science” skaidroja vēsturniece Džūlija Lovela.

Tieši tāpēc cilvēki 19. gadsimtā Lielo Ķīnas mūri uztvēra kā ārkārtīgi dārgas stratēģiskās muļķības. Šāda negatīva uztvere saglabājās kādu laiku. Vienkāršajiem cilvēkiem bija jāpieliek pamatīgas pūles un laiks, lai uzceltu šo objektu, tāpēc beigās tas kļuva par imperatora represiju simbolu.

1912. gadā gan mūris piedzīvoja tādu kā rehabilitāciju, kad tika gāzts pēdējais imperators un nodibināta republika. Jaunie līderi meklēja jaunus veidus, kā vienot kulturāli tik dažādo tautu. Bija vajadzīgi simboli, jauna nacionālā identitāte.

Lielais Ķīnas mūris bija viena no lielākajām struktūrām, kuru uzbūvējuši vienkāršie ķīniešu strādnieki. Tas bija ideāls piemērs tam, ko iespējams sasniegt ar vienotību.

Uz augšu
Back