Mūsdienu pasaulē bezpajumtniecība ir absurds. Par spīti straujai ekonomikas izaugsmei, neskaitāmiem tehnoloģiskiem sasniegumiem un pat kosmosa tūrismam, modernā sabiedrība joprojām nespēj (nevēlas?) nodrošināt pastāvīgu mājokli – vietu, ko saukt par mājām, – ikvienam tās loceklim. Tomēr Eiropā ir viena valsts, kas mērķtiecīgi un stratēģiski virzās pret straumi un kur bezpajumtniecības rādītāji pēdējo 15 gadu laikā uzrāda lejupejošu tendenci. Vai Latvija var mācīties no šīs pieredzes?
“Mājoklis vispirms” jeb vienkārši risinājumi sarežģītām problēmām
Tradicionālās stratēģijas bezpajumtniecības novēršanas jomā balstās uz konkrētiem nosacījumiem – mājoklis tiek piešķirts kā zināma balva par ieguldīto darbu atkarību mazināšanā, darba atrašanā utt. Tādējādi tās iekļaujas plašākā racionalitātē jeb izpratnē par sociālās politikas mērķiem un uzdevumiem: palīdzības sniegšana tiek sasaistīta un apvīta ar nosacījumiem, kuru funkcija ir disciplinēt palīdzības saņēmēju. Sociālo dienestu klientam ir pastāvīgi jādemonstrē gatavība mainīties un palīdzēt sev pašam, tikmēr institūciju prasības kalpo kā standartizēti mērījumi, kas sniedz politisku pamatojumu sabiedriskā sektora resursu izmantošanai.
/nginx/o/2021/10/18/14148038t1he0e0.jpg)