Kā "Disneja" saldās princeses "čakarē" sieviešu prātus

Dinsnejlendas atrakciju parks Orlando 2017. gada saka piedāvāt pārvērtību pakalpojumus arī pieaugušajiem. Ierodoties "Bibbidi Bobbidi Boutique", ikviens, šķiroties no 50-120 ASV dolāriem, varēja pārvērsties jebkādā tēlā, kamēr vien tam bija saistība ar Disneja studijas animācijas vai spēlfilmām. Šis pakalpojums īpaši tika mārketēts uz sievietēm, kuras vienmēr sapņojušas kļūt par dusošo skaistuli Auroru, čaklo kalponīti Pelnrušķīti vai septiņu rūķīšu pavēlnieci Sniegbaltīti. Sākot no frizūras un grima un beidzot ar īstu kleitu un diadēmu – pārvērtības nu jau teju visās Disnejlendās joprojām notiek augstā līmenī. Taču, kamēr atrakciju parkiem tas ir vien izdevies bizness, īstām sievietēm šādu, šķietami nevainīgu, it kā romantisku ilūziju kultivēšana var radīt grūtības izveidot jēdzīgas attiecības reālajā dzīvē.

Kas vainas "Skaistulei un briesmonim", "Mazajai nāriņai" un "Sniegbaltītei"?

Jau ar 1937. gada animācijas filmu "Sniegbaltīte" Disneja filmu studija aizsāka neveselīgu attiecību propagandu. Sniegbaltīte gan bija krietna jaunkundze ar labu sirdi, kas spēja saprasties ar dzīvniekiem, taču viņas romāns ar princi radīja greizu priekšstatu par mīlestību. Viena dziesma, kuru meitene nodziedāja duetā ar viņas pagalmā pēkšņi uzradušos svešinieku, kļuva par iemeslu iedomai, ka nu ir atrasts īstais un vienīgais. Arī skūpsts, kuru princis dāvāja bezpalīdzīgi zārkā gulošai skaistulei, kura taču faktiski bija mirusi,

norādīja uz tuvību bez savstarpējas piekrišanas, kas mūsdienās rezultētos tiesas procesā par seksuālu aizskaršanu.

Līdzīgi notikumi izvērtās arī 1950. gada animācijas filmā "Pelnrušķīte" un 1959. gada "Apburtajā princesē", kur princis ar Pelnrušķīti nodejoja vienu vienīgu deju vai cēlais bruņinieks Auroru noskūpstīja, kamēr tā bija iegrimusi dziļā miegā.

Visos gadījumos par iemeslu laulībai kalpoja viena dziesma, viena deja un viens skūpsts,

kaut gan veselīgas attiecības pārsvarā veidojas tikai tādos gadījumos, kad abas puses ir pavadījušas kopā pietiekami daudz laika, esot pie pilnas apziņas, ne bezsamaņā, un iepazinušas potenciālo parteri kā uzticamu un drošu sabiedroto, nevis ļāvušās mirkļa vājumam. Var jau strīdēties, ka prinči cīnījās gan par dāmu sirdīm, uzveicot ienaidniekus un apbraukājot pusi karaļvalsts, meklējot kurpītes īpašnieci, tomēr šādu uzvedību var izskaidrot ar apmātību un aizraušanos, kas nav stabilu attiecību pamatakmens.

Lai arī ar gadiem studija labojās un 1989. gada "Mazās nāriņas" galvenā varone Ariela bija kļuvusi par daudzšķautņaināku sieviešu reprezentāciju,

rādot varoni, kas ņem likteni savās rokās, nevis paļaujas uz feju krustmātēm, dzīvniekiem un prinčiem, arī te saistību sākšanas iemesls nav pārāk veselīgs.

Lieta tāda, ka jūras ķēniņa meita iemīlas princī Ērikā no pirmā skatiena, gluži kā citas iepriekš aplūkotās princeses, taču Ariela ar princi nav pārmijusi ne vārda, kad jau  izlemj atteikties no savas ģimenes, pamest dzimto dzelmi un pat

veikt jaudīgas modifikācijas savā ķermenī, iemainot balsi un zivs asti pret divām ekstremitātēm, lai varētu sākt dzīvi uz sauszemes.

Iemīlēšanās no pirmā skatiena, protams, ir izplatīta parādība, taču tas nav iemesls, lai atteiktos uzreiz no visa pazīstamā un radikāli mainītu dzīvi. Nav noslēpums, ka tieši vardarbīgi partneri visbiežāk cenšas izolēt mīļoto no draugiem, ģimenes un ierastās dzīves, lai spētu pilnībā kontrolēt otru. Arī komunikācijas neesamība starp Arielu un Ēriku, jo Arielai nav balss, neko labu nesola abu laulībai, kas tiek noslēgta pēc dažām pazīšanās dienām. Strīdīgs jautājums ir arī nāriņas apsēstība ar zemes dzīvi, kuru viņa izpauž, vācot dažādus cilvēkiem noderīgus priekšmetus. Pilnīgi iespējams, ka „jūtas” pret Ēriku rodas no aizrautības ar šķietami ideālo sauszemes dzīvi, kā tas notiek ar cilvēkiem, kuri nepareizo iemeslu dēļ fetišizē citu rasu pārstāvjus un viņu kultūru un tāpēc

meklē partneri no ārzemēm, apgalvojot, ka savas tautas bāleliņi nav gana labi.

Varētu šķist, ka 1991. gada animācijas filma "Skaistule un briesmonis" jau nu gan pilnīgi atklāti parāda, ka briesmonī pārvērstais princis ne tuvu nav nekāds ideāls. Galu galā kundziņš par savu egoismu jau ir saņēmis sodu un spiests vadīt dienas briesmoņa ādā, tāpēc filmas laimīgās beigas ir likumsakarīgas, jo viņš ir izcietis sodu un mainījies. Taču patiesība ir tāda, ka Bella ir spiesta pavadīt laiku briesmoņa pilī un viņai nav brīv doties prom pēc savas gribas.

Meitene ir faktiski ķīlniece, jo likmes ir augstas – viņas tēva dzīvība, kas tiek iemainīta pret jaunkundzes brīvību.

Sākumā Bella ir noraidoša pret princi gan viņa izskata, gan uzvedības dēļ, un tikai pašās beigās apjauš, ka, par spīti neglītajai ārienei, viņai radušās jūtas pret briesmoni. Taču šo sajūtu maiņu var izskaidrot arī ar bēdīgi slaveno

Stokholmas sindromu, kad ķīlnieki sāk izjust siltas jūtas pret saviem ieslodzītājiem,

kas rodas no bailēm, pieraduma, vainas apziņas un citu sarežģītu emociju sajaukuma. Līdz ar to pilnīgi iespējams, ka Bella vienkārši ir psiholoģiski traumēta, kad izlemj atgriezties atpakaļ briesmoņa pilī, nevis iemīlējusies. Par neveselīgām attiecībām nereti saka, ka sievietes tādās atgriežas vairākas reizes, pat ja ir radusies iespēja no tām aizbēgt.

Princese Jasmīna 1992. gada "Aladinā" ir visnotaļ progresīva princese, kura nevēlas tikt uzlūkota vien kā vīrieša aksesuārs. Turklāt viņa ar Aladinu patiešām pavada kopā laiku labprātīgi, ļaujot pārim iepazīties tuvāk un uzplaukt romantiskām jūtām. Taču jau kopš pirmās iepazīšanās ar jaunekli Jasmīna tiek maldināta.

Aladins viņai melo, ka ir princis, un turpina to darīt gandrīz visu filmas laiku.

Fakts, ka viens no partneriem nav atklāts par būtiskā lietām, ir spēcīgs indikators, ka attiecības nebūs uzticamas un drošas.

Kā dzīvē izpaužas bezcerīgas romantiķes ideālais "mīlas stāsts"? 2022. gada dokumentālā filma „The Tinder Swindler”, kuras uzņemšanā piedalījies arī latvietis, uzskatāmi parādīja, kā sievietes, kuras pārskatījušās Disneja filmas, nespēj atšķirt romantiskus māņus no skarbas patiesības un tāpēc iekuļas pamatīgās nepatikšanās.

Protagoniste Sesīlija jau filmas otrajā minūtē paziņo, ka, viņasprāt, dzīvē galvenais ir mīlestība, ka viņa vislaimīgākā ir jutusies tieši brīžos, kad bijusi iemīlējusies. Sesīlija dievina iet uz randiņiem, un mirklī, kad viņa izjūt satraukumu par došanos uz tikšanos ar svešinieku, kļūst skaidrs, ka tur kaut kam ir jābūt. Kaut kam īpašam. Tiekot līdz trešajai minūtei, šobrīd trīsdesmit trīs gadus vecā (laikā, kad risinājās filmā atainotie notikumi viņai bija divdesmit deviņi)

sieviete atklāj, ka viņas pirmās atmiņas par mīlestību ir tieši no Disneja filmām, ar kurām viņa uzauga.

Tālāk kļūst tikai labāk – kadrā parādās ainas no "Skaistules un briesmoņa", un Sesīlija, kura šobrīd strādā par galveno UX dizaineri starptautiskā programmatūras izstrādātāju kompānijā (iepriekš par IT konsultanti), atklāj, ka viņa bija

iemācījusies no galvas visu animācijas filmu un zināja dziesmas gluži kā alfabētu.

Kāpēc viņai tik ļoti patika Bella? Jo Bella ir vienkārša meitene no necila ciematiņa, kuras sapņi un alkas pēc kā lielāka aizved viņu līdz īstajam un vienīgajam. Viņa izglābj briesmoni, un briesmonis izglābj Bellu no mazpilsētas plebejiem, un pāris iemanto šo pārpasaulīgo mīlestību.

Sesīlijas kritēriji iepazīšanās vietnē "Tinder" bija visai strikti – viņa tika norādījusi, ka nav ieinteresēta vienas nakts sakaros, un jaunkundzei bija svarīgi, lai ar potenciālo partneri būtu kopīgas intereses, piemēram, vakariņošana jaukos restorānos un atpūta pludmalē.

Viņa novērtēja arī dzīvniekus bildēs un, protams, ambīcijas, jo nauda vīrietim nekādā veidā neskādē.

Tāpēc brīdī, kad Sesīlija iepazīšanās aplikācijā uzdūrās miljardiera dēlam, viņa ne mirkli nešaubījās, ka ir satikusi savu likteni. Viņa taču bija īpaša, gluži kā Bella, un prinči taču tieši tā rīkojas – atrod vienkāršu meiteni no tautas un padara viņu par savu princesi. Viņi kopā varēs iet uz restorāniem, apceļot pludmales un, protams, patukšot puiša maciņu. Pietika ar simpātisku "Instagram" kontu, švītīgu paskatu uzvalciņā un uzaicinājumu ierasties smalkā viesnīcā, kur bagātnieks bija apmeties, lai Sesīlija dotos pretī liktenim. Viņa sev nevaicāja, kāpēc tik veiksmīgs, izskatīgs un aizņemts vīrietis vispār ir Tinderī, kā nākas, ka viņš uzrakstīja uzreiz, it kā nebūtu aizņemts ar svarīgākām lietām, kā būs iespējamas nopietnas, stabilas attiecības ar vīrieti, kurš nekad nav uz vietas; tāpat

sieviete aizmirsa par neiesaistīšanos nenopietnās seksuālās attiecībās, jo pārgulēja ar Saimonu otrajā tikšanās vakarā, iespējams, tāpēc, ka bija izvizināta privātajā lidmašīnā.

Viņu tikai mazliet mulsināja fakts, ka lidojumā piedalījās arī tikko iepazītā vīrieša bērna māte ar bērnu un Saimons neuzskatīja par vajadzīgu viņu par to iepriekš informēt, lai noskaidrotu, vai tas neliks viņai justies neērti. Jo, būsim godīgi, lielākajai daļai cilvēku tas šķistu pārāk daudz, pārāk ātri.

Taču Disneja filmās viss notiek ātri, jo nav taču ko vilkt garumā, ja iepazīts liktenis un atvēlēta vien pusotra stunda pasakas izklāstam. Tāpēc Sesīlija ticēja tam, kam gribēja ticēt, un attiecības ritēja uz priekšu strauji, pat ja Saimons lielāko tiesu laika nebija fiziski blakus. Viņi kopā meklēja dzīvokļus, plānoja nākotni, un dzīve bija izdevusies. Līdz brīdim, kad „bombardēšana ar mīlestības apliecinājumiem” bija ilgusi jau pāris mēnešus un Saimons sāka citu spēli. Miljardierim bija sākušās naudas problēmas, turklāt viņam pakaļ dzinās „sliktie zēni”. Pāris bildes ar ievainotu miesassargu, Sesīlijas iesaistīšana it kā bīstamā situācijā, kam sekoja lūgums aizņemties naudu, lai palīdzētu Saimonam atrisināt īslaicīgās grūtības ar finansēm. Un, ja Disneja filmas sievietēm kaut ko ir iemācījušas, tad tas ir fakts, ka pašuzupurēšanās ir daļa no pasakaina mīlas stāsta –

Bella atdeva savu brīvību, Ariela šķīrās no balss un ierastās dzīves, bet Sesīlija uz sava vārda paņēma kredītus par summām, kuras viņa no savas algas nevarētu atļauties laicīgi atmaksāt.

Vai Saimons novērtēja šo cēlo soli un apņēma Sesīliju par sievu, kā tas notika ar Disneja princesēm? Ne gluži. Viņš distancējās no Sesīlijas, sāka tikties ar jauniņu krievu modeli un izrakstīja fiktīvu čeku bez monetāra seguma. Patiesība ir tāda, ka īsti draugi un mīļotie nekad nelūgs pakalpojumus, kas potenciāli var sabojāt cilvēkam dzīvi; tā rīkoties var tikai izdomāti animācijas filmu varoņi. Un diemžēl Sesīlija bija bezcerīgi naiva Disneja fane, nevis "ielas gudrībās" rūdīta krāpniece kā viņas šķietamais princis Saimons.

Lai arī Disneja filmās sliktie vienmēr beigās saņem pēc nopelniem - ļaunā karaliene iekrīt aizā, Gastons nokrīt no jumta, kad mēģina nogalināt briesmoni, Urzulas uzpūstā personība tiek pārdurta ar kuģa bugspritu, bet pamāte un pusmāsas kļūst par kalponēm Pelnrušķītes vietā, ja kāds vēl nav sapratis – dzīve nav Disneja filma.

Piekrāpto sieviešu mēģinājumi pārmācīt Saimonu rezultējas avīžu rakstos, reportāžās, dokumentālajā filmā, kam šķietami vajadzēja sabojāt viņa reputāciju, un galu galā arī piecpadsmit mēnešu cietumsodā par krāpšanos, kuru Saimons jeb īstajā vārdā Šimons bija veicis Izraēlā. Taču Saimons-Šimons, kuram nebija nekādas saistības ar miljardus vērto dimantu biznesu, tika brīvībā jau pēc pieciem mēnešiem, atgriezās sociālajos tīklos un turpina lepoties ar šķietami smalku dzīves stilu. Savukārt Sesīlijai pašai vien ir jāatmaksā kredīti aptuveni 335 000 eiro vērtībā un jāmēģina atrast īstais princis starp saviem 1024 ”tinder matčiem”.

Atliek tikai ieteikt viņai vairs neskatīt vīru no cepures/sociālajiem tīkliem/naudas maka biezuma. Uz šo kļūdu jau latvietes Signes Baumanes animācijas filmā "Kurpītes" pūķis norādīja princesei, kad bija viņu nolaupījis, vaicājot:

""Nu kāpēc jūs visas gribat to princi?" "Tāpēc, ka viņš ir smuks," princese šņukstot atbildēja. "Es arī esmu smuks! Tagad nāc un salāpi man zeķes,” briesmonis galu galā ierosināja.

Un viņam ir liela daļa taisnības, jo tieši attiecības, kas balstītas rūpēs vienam par otru, ir ar lielāku izdošanās potenciālu nekā tās, kur tikko iepazīti mīlētāji lidinās pa mākoņiem, no kuriem visbiežāk sanāk nokrist negaidīti un sāpīgi.