Zombiji. Mēs zinām, kā tie izskatās, jo viņi taču tik bieži parādās filmās. Rēc, brēc, spiežas cauri dažādas izcelsmes žogiem un ar asiņainām rokām mēģina iespraukties pa logiem un durvīm. Galvenokārt tos interesē vienīgi tas, kā sevi pabarot ar cilvēka smadzenēm.
Taču kādēļ zombiji tā dara? Izrādās, tam visam ir skaidrojumi, kas balstīti neirozinātnē.
“Zombijgaitu” raksturo specifiski, plati sperti soļi, neveiklas kustības, kas “īstajā dzīvē” būtu skaidrojamas ar cerebrālo ataksiju – kustību traucējumiem, kas rodas no smadzeņu disfunkcijas, līdzīgi ir ar runu – tā šajā gadījumā ir lēna, neskaidra.
Protams, filmās zombiji mēdz būt arī zibensātri – kā, piemēram, “28 dienas vēlāk” vai “Pasaules karā Z”. Taču tam zinātnisks skaidrojums būtu tāds, ka šiem eksemplāriem vēl ir salīdzinoši maz bojātas smadzenes, līdzīgi kā hipoksijas gadījumā, smadzenes nesaņem pietiekami daudz skābekļa. Jo ilgāk tā notiek, jo lielāks risks iedzīvoties smadzeņu bojājumos.