Un deviņdesmitajos gados, krietni pirms plaši izplatīta kļuvusi ķermeņa pozitīvā kustība un kad diētas ar zemu tauku saturu bija ierasta lieta, mans ķermenis tika uzskatīts par absolūtu neveiksmi," stāsta Liza.
"Runājot par absolūto neveiksmi," sieviete turpina, "mana mamma ielika mani baznīcas atbalstītā svara zaudēšanas grupā, kad mācījos trešajā klasē, un tas man iemācīja, ka ne tikai mani vecāki un vienaudži ienīst manu ķermeni, bet to ienīst arī Dievs."
Liza atminas, ka vidusskolas laikā gulējusi gultā, turot savu vēderu un alkstot, lai varētu to vienkārši nogriezt.
"Man riebās, ka izskatījos citādāk nekā visas pārējās meitenes. Man riebās, ka manā izmērā nebija drēbju, kuras man patiesi patiktu, un man riebās, ka izlaiduma kleita jāšuj pēc pasūtījuma, jo veikalā nebija nevienas, kas man derētu. (Un, protams, arī to, ka mani uzlūdza uz balli aiz žēluma, nevis patiesas intereses.) Svara dēļ jutos atstumta," Liza atceras.
Viņa nolēma par labu pārmaiņām vasarā pēc pirmā kursa koledžā.
"Es jau iepriekš centos sakārtot savus ēšanas paradumus, taču mana apņemšanās zaudēt svaru lika to visu pārspīlēt.
Es nedēļu neko ēdu un biju sajūsmā, saprotot, ka spēju to izdarīt.
Kad rudenī atgriezos skolā, cilvēki pamanīja manu svara zudumu, un tas mani mudināja turpināt," stāsta Liza.
Tajā gadā viņa zaudēja apmēram 30 kilogramus - galvenokārt izmantojot neveselīgus līdzekļus, piemēram, ēdienreizes aizstāšanu ar marihuānas smēķēšanu.
"Pēc koledžas es atklāju, ka varu pieēsties un tad visu dabūt ārā, kas aizsāka desmit gadus ilgušo bulīmiju un vielu lietošanu. Bet, kad regulāri saņem daudz uzslavu par to, ka "izskaties tik labi!", viss, ko vēlies, ir dot cilvēkiem to, ko viņi vēlas un kas tev dod šo sajūtu, lai ko arī tas prasītu, stāsta Liza.
Viņa ir izvēlējusies nekļūt par mammu vairāku iemeslu dēļ, no kuriem viens ir tas, ka Liza pārāk labi atceras, kā ir būt bērnam.
"Kauns par neatklātu depresiju un trauksme veicināja neveselīgu uzvedību un nicinājumu pret to, par ko es augu. Es nožēloju apstākļus, kādos zaudēju svaru, un bieži domāju, kā mana dzīve varētu būt noritējusi citādāk, ja es būtu palikusi resna. Man ir milzīga līdzjūtība pret savu jaunāko "es" - meiteni, kas principā tika iebiedēta, lai mainītu savu būtību.
Tagad es atsakos sevi definēt pēc sava svara vai ķermeņa aprisēm. Man bija vajadzīga lielākā daļa dzīves, lai to iemācīts, taču es beidzot varu lepoties ar sevi, nepiešķirot vērtību izskatam vien.
Šķiet, ka šodien mans ķermenis ir atradis noteiktu punktu, kurā tas jūtas patiesi ērti, un mani pašreizējie ēšanas un fizisko aktivitāšu paradumi arī ir normālā stāvoklī. Es melotu, ja teiktu, ka esmu pilnīgi mierīga attiecībā uz pārtiku un savu ķermeni, taču paškritika ir samazinājusies noteikti.