Es zaudēju vairāk nekā 45 kilogramus. Lūk, kāpēc es to nožēloju
Pieredzes stāsts

FOTO: shutterstock.com

"Daudzi cilvēki atskatās uz savām jaunības dienu fotogrāfijām ar ilgām: "Ak, cik gan es toreiz es biju tievs!" Man ir pretēja pieredze," savu stāstu portālam "Huffpost" sāk Liza Fezora.

"40 gadu vecumā es sveru mazāk nekā vidusskolas pirmajā gadā. Man bija liekais svars aptuveni no septiņu gadu vecuma līdz agram pieauguša cilvēka vecumam.

Augot kā apaļīgs bērns, es daudz iemācījos ne tikai par sevi, bet arī par citiem cilvēkiem un jo ​​īpaši to, kā viņu bailes un aizspriedumi var likt teikt un darīt briesmīgas lietas," stāsta Liza.

Viņa atminas bērnību - kad septiņu gadu vecumā Liza sāka pieņemties svarā, vecāki pret viņu sākuši izturēties citādāk.

"Es centos izprast un pieņemt viņu bažas, bet kaut kādā ziņā es zināju, ka viņu patiesās rūpes nebija mana veselība, bet gan tas, kā bērns ar lieko svaru atspoguļos viņus pašus.

Toreiz augšana, esot apaļīgai, garantēja gandrīz pastāvīgu izsmieklu un noraidījumu. Daži bērni bija atklāti huligāni, citi klusēja, bet tāpat bija skaidri apņēmušies atstumt "lielo" meiteni.

Tas, kā pret mani izturējās, kad man bija liekais svars, noteikti bija daudz kaitīgāk par jebkuru veselības problēmu, it īpaši bērnībā.

Un deviņdesmitajos gados, krietni pirms plaši izplatīta kļuvusi ķermeņa pozitīvā kustība un kad diētas ar zemu tauku saturu bija ierasta lieta, mans ķermenis tika uzskatīts par absolūtu neveiksmi," stāsta Liza.

"Runājot par absolūto neveiksmi," sieviete turpina, "mana mamma ielika mani baznīcas atbalstītā svara zaudēšanas grupā, kad mācījos trešajā klasē, un tas man iemācīja, ka ne tikai mani vecāki un vienaudži ienīst manu ķermeni, bet to ienīst arī Dievs."

Liza atminas, ka vidusskolas laikā gulējusi gultā, turot savu vēderu un alkstot, lai varētu to vienkārši nogriezt.

"Man riebās, ka izskatījos citādāk nekā visas pārējās meitenes. Man riebās, ka manā izmērā nebija drēbju, kuras man patiesi patiktu, un man riebās, ka  izlaiduma kleita jāšuj pēc pasūtījuma, jo veikalā nebija nevienas, kas man derētu. (Un, protams, arī to, ka mani uzlūdza uz balli aiz žēluma, nevis patiesas intereses.) Svara dēļ jutos atstumta," Liza atceras.

Viņa nolēma par labu pārmaiņām vasarā pēc pirmā kursa koledžā.

"Es jau iepriekš centos sakārtot savus ēšanas paradumus, taču mana apņemšanās zaudēt svaru lika to visu pārspīlēt.

Es nedēļu neko ēdu un biju sajūsmā, saprotot, ka spēju to izdarīt.

Kad rudenī atgriezos skolā, cilvēki pamanīja manu svara zudumu, un tas mani mudināja turpināt," stāsta Liza.

Tajā gadā viņa zaudēja apmēram 30 kilogramus - galvenokārt izmantojot neveselīgus līdzekļus, piemēram, ēdienreizes aizstāšanu ar marihuānas smēķēšanu.

"Pēc koledžas es atklāju, ka varu pieēsties un tad visu dabūt ārā, kas aizsāka desmit gadus ilgušo bulīmiju un vielu lietošanu. Bet, kad regulāri saņem daudz uzslavu par to, ka "izskaties tik labi!", viss, ko vēlies, ir dot cilvēkiem to, ko viņi vēlas un kas tev dod šo sajūtu, lai ko arī tas prasītu, stāsta Liza.

Viņa ir izvēlējusies nekļūt par mammu vairāku iemeslu dēļ, no kuriem viens ir tas, ka Liza pārāk labi atceras, kā ir būt bērnam.

"Kauns par neatklātu depresiju un trauksme veicināja neveselīgu uzvedību un nicinājumu pret to, par ko es augu. Es nožēloju apstākļus, kādos zaudēju svaru, un bieži domāju, kā mana dzīve varētu būt noritējusi citādāk, ja es būtu palikusi resna. Man ir milzīga līdzjūtība pret savu jaunāko "es" - meiteni, kas principā tika iebiedēta, lai mainītu savu būtību.

Tagad es atsakos sevi definēt pēc sava svara vai ķermeņa aprisēm. Man bija vajadzīga lielākā daļa dzīves, lai to iemācīts, taču es beidzot varu lepoties ar sevi, nepiešķirot vērtību izskatam vien. 

Šķiet, ka šodien mans ķermenis ir atradis noteiktu punktu, kurā tas jūtas patiesi ērti, un mani pašreizējie ēšanas un fizisko aktivitāšu paradumi arī ir normālā stāvoklī. Es melotu, ja teiktu, ka esmu pilnīgi mierīga attiecībā uz pārtiku un savu ķermeni, taču paškritika ir samazinājusies noteikti.

Mana pagātne kaut kur tur ir, bet tā nav tagadne.

Iespēja doties uz jaukām vakariņām un nevēlēties to uzreiz pēc tam izvemt vannas istabā vai pieteikties sporta nodarbībai man nozīmē brīvību. Man patiešām patīk justies stiprai un nodarbināt savu ķermeni, nevis justies, ka man tas jādara, jo esmu uzņēmusi par daudz kaloriju. Līdzsvars, ko beidzot esmu panākusi, šķiet labs, jo tas nāk no sevis iemīlēšanas, nevis riebuma pret sevi," viņa stāsta.

Liza min, ka augšana ar lieko svaru viņai iemācījusi sāpīgās pieredzēs saskatīt labo.

"Es esmu piemērs tam, kas notiek, kad izsmej "lielo" bērnu. Viņi bieži sasniedz tiešām lielus panākumus - tagad es esmu neapturama. 

Skarbu komentāru un atraidījumu mirkļi ir padarījuši mani gan izturīgu, gan apņēmības pilnu uzlabot šodienas bērnu dzīvi.

Un es nebaidos runāt par netaisnību un sliktu attieksmi, kad to redzu.

Lai gan es vēlos, lai par to būtu runāts vairāk arī agrāk, man ir prieks, ka ķermeņa pozitīvisms tagad ir daudz izplatītāks. Tas man dod cerību uz uzlabojumiem, bet jāatzīst, ka ķermeņa dismorfofobija joprojām diemžēl ir ļoti dzīva. Es vēlos dzīvot pasaulē, kur ķermeņa izmēram un formai nav nozīmes - kur "skaistumu" patiesi veido raksturs un tava attieksme pret citiem.

Lai gan mana dzīve šķiet vieglāka tagad, kad pret mani vairs neizturas kā laikā, kad biju smagāka, es ienīstu un nožēloju to, ka esmu mainījusies spiediena rezultātā.

Pats galvenais, ko es vēlos, - atgriezties dienā, kad man bija deviņi gadi un biju tajā svara zaudēšanas grupā baznīcā, lai pateiktu, ka manī nekad nav bijis nekā slikta.

Pateikt, ka es esmu viņu cienīga un esmu vērtīga, un ka problēma nebija manī, bet gan sabiedrībā, kas vēlējās, lai es justos tikpat slikti kā viņi.

Iespējams, mans ķermenis nākotnē mainīsies, un es jūtu, ka man ir garīgas un emocionālas priekšrocības, pateicoties pieredzei, ko jau esmu piedzīvojusi ar savu fizisko "es".

Strijas un rētas, par kurām man bija kauns, ir pieminekļi tam, kur mans ķermenis mani ir aizvedis līdz šim, un šīs pagātnes zīmes man atgādina, kas es esmu - sieviete, kura ir izgājusi cauri fiziskai un emocionālai ellei un tikusi no tās ārā.

Es esmu apņēmusies mainīt veidu, kā mēs domājam par ķermeņiem un mūsu kā cilvēka galvenajām vērtībām," stāsta Liza.

Uz augšu
Back