Lielākā daļa no mums sevi uzskata par patriotiem, bet zinātnieki atraduši pazīmes, kā nošķirt patriotismu no nacionālisma. Izrādās, jo vairāk cilvēkā nacionālisma, jo zemāka viņa uzticība valdībai. Pandēmijas laikā patrioti labprātāk devās vakcinēties un ievēroja ierobežojumus, bet nacionālisti — tos apšaubīja, vēsta raidījums "Nekā personīga".
Covid-19 izplatības sākumā Izglītības un zinātnes ministrija izveidoja valsts programmu ar pandēmiju saistītu pētījumu atbalstīšanai. Divi sociālās psiholoģijas profesori — Ivars Austers no Latvijas Universitātes un Vineta Silkāne no Vidzemes augstskolas — to izmantoja, lai izmērītu, kā patriotisms un nacionālisms ietekmēja cilvēku attieksmi pret ierobežojumiem un vakcīnām. Austers arī iepriekš pētījis, kas atšķir patriotus no nacionālistiem, un par to asi kritizēts. Viņš uzskata, ka tas ir pārāk svarīgs jautājums, lai pētījumus neturpinātu.
Patriotus pētnieki atlasīja pēc tā, ka viņi ir lepni piederēt Latvijai, jūtas ar to cieši saistīti, izjūt piederību kādam no Latvijas vēsturiskajiem novadiem un vairākām citām pazīmēm. Nacionālistus izdalīja pēc lielākas vēlmes savu nāciju uzskatīt par labāku par citām, noslēgtību pret citām nācijām, atbalstu tam, ka valsts etniskajam vairākumam vienmēr ir jābūt lielākām politiskajām tiesībām.
Savukārt nacionālistiski noskaņotie pret vakcīnām bija skeptiskāki, un ierobežojumus vērtēja kritiskāk.
Iespējamu atbildi uz jautājumu, kādēļ tāda atšķirība, sniedz Austera un vēl vairāku Latvijas Universitātes pētnieku nākamais darbs, kas vēl ir izstrādē. Tas atklāj, ka nacionālisti ir mazāk apmierināti ar dzīvi, kritiskāk vērtē savu iespēju ietekmēt politiskos procesus un ir ciniskāki. Viņi neuzticas Latvijas politiskajai sistēmai.
Visu pandēmijas laiku sabiedrības noskaņojumam ikdienā līdzi sekoja sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS. Aptaujās redzamā iedzīvotāju skepse centram nebija pārsteigums.
Sabiedrības domas pētniecības centra vadītājs uzskata, ka galvenais neuzticēšanās cēlonis ir kļūdas politiķu un amatpersonu darbā, neieklausīšanās sabiedrībā un sociālajos partneros.
Atsvešīnātības pirmsākumu meklējumi socioloģi Lieni Ozoliņu aizveda uz 1990. gada 4. maiju, kad sabiedrības vienotība bija visaugstākā. Tas sakrita ar laiku, kad dominēja ekonomiskās attīstības idejas — maksimāli brīvs tirgus, iespējami mazākā valsts iejaukšanās un minimāla sociālā aizsardzība. Šīs idejas ietekmēja to, kā veidojās atjaunā valsts.
Nedrošība rada neuzticību, tāpēc nav sakritība, ka valstīs, kur ir zemākā nevienlīdzība un mazākā sociālā nedrošība, cilvēki ātrāk un drošāk devās vakcinēties.
Drošas recepes atsvešinātības mazināšanai nav, atzīst pētnieki. Tomēr kritiski svarīgi ir ieguldījumi izglītībā, veselības aprūpē un sociālās aprūpes sistēmā. Pretējā gadījumā vienīgais, kas iedzīvotājus vieno, ir nacionālā identitāte.