Tomēr šis balsojums uz spēles liks ne tikai vienlīdzīgas tiesības visām Latvijas ģimenēm, bet kārtējo lielo lēmumu par mūsu valsts attīstības virzienu — vai tuvoties Eiropas valstu saimei, kopienai, no kuras mūs nolaupīja asiņainā Padomju okupācija, vai arī ļauties austrumu vējiem, kas vēlas mūs aizpūst apspiestības virzienā.

Šī gada 17. maijs, Starptautiskā diena pret homofobiju, bifobiju un transfobiju, tiek atzīmēts tieši šajā zīmē — ar paziņojumu, ka jūnijā gaidāmais Rīgas praids notiks sadarbībā un solidaritātē ar Kijivas praidu, pasvītrojot, ka Ukrainas cīņa par savu suverenitāti ir cīņa arī par cilvēktiesībām.

Cilvēktiesības, tiesiskums un likuma vara noziedzīgajam Putina režīmam nekad nav bijušas vērtības. Tieši tādēļ arī Saeimas izvēle, pieņemot Civilās savienības likumu, ievērot labas pārvaldības principus un uzskatīt Satversmes tiesas spriedumus par saistošiem, nav tikai iekšpolitiska dilemma.

Pasaulē, kurā dzīvojam kopš 24. februāra, šīs izvēles ģeopolitiskais svars ir tikai pieaudzis. Pietiek vien aplūkot starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ILGA Europe ikgadējo ziņojumu par LGBTQ+ cilvēku tiesībām Eiropā (“Rainbow Europe 2022”), lai saredzētu, ka pirms trim desmitgadēm gāztais dzelzs priekškars cilvēktiesību jomā kā sarūsējusi plāksne stāv vēl šobaltdien. Valstīs, kuras bijušas pakļautas Padomju okupācijai, LGBTQ+ kopienas cilvēktiesības un likumiskā aizsardzība ir ievērojami apdraudētākas nekā brīvajā Eiropā.

Gluži kā Krievijas Federācijas atbalstītāji arī šogad 9. maijā nesa Padomju armijas “nemirstīgo pulku”, tā daudzu Padomju Savienības okupēto un apspiesto valstu likumi joprojām nes šīs naida impērijas ideoloģiskās atliekas. Totalitāram režīmam ir pilnīga kontrole ne tikai pār savu pilsoņu politisko un sabiedrisko, bet arī pār privāto dzīvi, jo tieši totalitāras ideoloģijas iesakņošanās privātajā dzīvē režīmam palīdz saknē apkarot jebkādu opozīciju.

Arī pēc atbrīvošanās no totalitāra režīma, tā paliekas mēdz turpināt dzīvot cilvēku sirdīs un prātos kā lipīgi darvas pilieni. Ne velti daudzi Padomju okupāciju piedzīvojušie cilvēki mēdz teikt, ka jūt atšķirību cilvēkos, kas dzimuši pēc 1991. gada un ir redzējuši tikai brīvu Latviju.

Putns, kas dzimis brīvībā, nekad neļausies mēģinājumiem ieslodzīt to būrī.

Tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka mūsu, brīvā Latvijā dzimušo, paaudze dažādības, brīvības un cilvēka cieņas aizstāvēšanu lielākoties uzskata par pašsaprotamu.

Mūsu skats vienmēr bijis vērsts uz Eiropu, no kuras Latvija, Lietuva un Igaunija bija vardarbīgi nošķirtas 50 gadus. Tādēļ mūsu paaudze ir tā, kuras atbildība ir izskalot okupācijas un totalitārisma atstātos darvas pilienus mūsu sabiedrības apziņā.

Taču visu šos 30 gadus kāds ir turpinājis pilināt darvu mūsu sabiedrības medus podos, kā stratēģiju izvēloties tieši totalitārismam raksturīgo ideoloģisko kontroli pār pilsoņu privāto dzīvi.

Mūsdienu Krievija, Padomju Savienības mantiniece, ir vāji slēpusi savu propagandas tīklu Baltijas valstīs un Austrumeiropā.

Ar mērķētu dezinformāciju un finansējumu tā ātri vien atrada “krievu pasaules” Trojas zirgu — morālo paniku par LGBTQ+ kopienu un vāji maskētu “iestāšanos par dabisko ģimeni”.

Gandrīz aiz katras seksuālo un reproduktīvo tiesību ierobežošanas kampaņas Austrumeiropā vijas glums Kremļa astoņkāja tausteklis. Īpaši acīmredzami tas kļūst tagad, kad balsis, kas sociālajos tīklos aģitēja par parakstiem pret Stambulas konvenciju un partnerattiecībām, pēkšņi runā par “visu viedokļu” uzklausīšanu par Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Ne vienmēr ir skaidrs, vai šie “viedokļu līderi” ir apmaksāti Krievijas hibrīdkara aģenti vai vienkārši “noderīgie idioti”, taču Kremļa āža kāja no viņu “dabiskās ģimenes sargāšanas” apmetņa lien ārā vēl vairāk nekā jebkad iepriekš.

Kremļa propagandistu meli par LGBTQ+ kopienu, kas apdraud dabisko ģimeni, vienmēr ir bijuši baltiem diegiem šūti. Igaunijā partnerattiecības viendzimuma pāriem ir atļautas kopš 2016. gada, kamēr Krievijā kopš 2013. gada ir aizliegta “homoseksuālisma propaganda”, būtībā kriminalizējot jebkādu homoseksualitātes eksistences atzīšanu publiskajā telpā. Vienlaikus Krievijas Federācijā vardarbība ģimenē ir dekriminalizēta un tūkstošiem sieviešu katru gadu mirst vardarbīgā nāvē no sava vīra vai dzīvesbiedra rokas. Lielā daļā šo gadījumu ir iesaistīts alkohols. Nav grūti uzminēt, kura no šīm valstīm ir draudzīgāka ģimenēm.

Nu jau totalitārajā Krievijas Federācijā neiecietība un vardarbība ir normalizētas, kamēr brīvība un demokrātija ir lamuvārdi. Šī režīma brutālais iebrukums Ukrainā nozīmē to pašu, ko tas nozīmēja šeit pirms 80 gadiem — apspiestību, pazemojumu un ciešanas nevainīgiem cilvēkiem. Tie, kas iestājās par demokrātiju, brīvību un cilvēktiesībām, ir pirmie, ko okupācijas režīms pasludina par ienaidniekiem.

Kamēr drosmīgā ukraiņu tauta cīnās par savu brīvību no okupantiem, arī mēs Latvijā esam nolēmuši atbrīvoties no Padomju okupācijas simbola — pieminekļa Pārdaugavā.

Mēs zinām, ka Ukraina cīnās par mums visiem — par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un arī pārējās Eiropas brīvību no Krievijas asiņainā imperiālisma —, un tāpēc esam nolēmuši beidzot atbrīvoties no okupācijas mantojuma.

Taču okupācijas mantojums nav tikai betona un dzelzs stabs Pārdaugavā.

Okupācijas mantojums, kuru Latvijas sabiedrībā turpina kultivēt Padomju Savienības mantiniece Krievija, ir arī aizspriedumi, neiecietība un pat naids, kas iesēti daudzu Latvijas iedzīvotāju sirdīs.

Tikai atbrīvojoties no okupācijas mantojuma gan mūsu pilsētās, gan mūsu sirdīs, tikai ļaujot visām Latvijas ģimenēm justies brīvi, droši un laimīgi mūsu Latvijā, tāpat, kā tās justos citās

Eiropas valstīs, mēs varam uz mūžiem atbrīvoties no austrumu kaimiņvalsts darvas pilieniem mūsu kolektīvajā apziņā.

Līdz mēs visi būsim brīvi!