Bija pavasaris, mēs plānojām kāzas un plānojām arī kļūt par vecākiem, laicīgi jau sagatavojām savu templi – savu ķermeni, lietojām vitamīnus (ieteicamo folskābi pāris mēnešus pirms vēlas grūtniecību), sportojām, ēdām veselīgi un bijām visnotaļ gatavi ar pirmo mēģinājuma reizi kļūt par vecākiem.

Pirmajā vizītē pie daktera dzirdējām un redzējām sirdspukstus, labāk nevar būt. Un tad kādu dienu sākās asiņošana, steidzos pie savas dakteres, kura, ilgi skatoties un meklējot sirsniņu, paziņoja, ka tā vairs nepukst, un tajā sekundes simtdaļā arī mana sirds vairs nepukstēja. Viss bija kā miglā, es neko vairs nedzirdēju, neredzēju, es sabruku.

Jā, problēma, bija manā galvā, un domāju, ka šādi jūtas ļoti daudzas sievietes, kas šo piedzīvo, jo ārpusē mums šķiet, ka visiem viss ir tik skaisti un viegli,

Izgāju neskaitāmas analīzes, lai saprastu, kas bija par iemeslu, kāpēc tā notika ar mani, nekas netika konstatēts, arī vīrs pārbaudīja sevi, mēs bijām abi kopā šajā visā, abi centāmies meklēt atbildes. Apmeklēju arī psihoterapeitu. Pagāja pāris mēneši, līdz atgriezās mēnešreizes, un tomēr nekā, nekas man nepieķērās, apmeklēju adatu terapiju, lietojām visvisādus uztura bagātinātājus - makas sakni, inositolu, zāļu tējiņas, speciālus lubrikantus (kuri jāiepilda sevī 20 min pirms akta, nu nav visai seksīga šī mehāniskā darbošanās), lai veicinātu spermas nogādi pie olšūnas, ko tik es nebiju atradusi interneta dzīlēs,

8 mēneši un kaudze naudas iztērēta, un beidzot tests atkal rāda 2 strīpiņas. Šoreiz esam jau nedaudz piesardzīgāki un gaisā nelecam, vizīte pie dakteres, auglis redzams, bet augļa mājiņa esot nedaudz deformējusies, sirsniņu vēl neredz, mums priekšā ceļojums uz Itāliju, biju lasījusi, ka lidojums var ne visai labi ietekmēt grūtniecību,

Un atkal es nonāku Gaiļezerā uz tīrīšanu, interesanti, ka, gaidot uz šo “izkasīšanas” procedūru, man blakus sēž skaista meitene, kura prasa, kāpēc es negribu bērniņu, ka nāku no viņa atbrīvoties, jo viņai jau trešais un negribot vairs, tāpēc tur sēž, es klusi atbildu, ka ļoti jau vēlos, tikai man atkal nav izdevies.

Un tā jau ir pagājuši divi gadi, paziņām un draugiem ir sadzimuši vairāki bērni un mums bieži tiek jautāts - nu, kad tad jums būs? Vai tad nemaz negribas? Jā, katrs šāds jautājums bija kā naža dūriens! Ja vien jūs zinātu, kam mēs ejam cauri!

Mēs nolēmām pieteikties valsts apmaksātā rindā uz mākslīgo apaugļošanu, jo likās, ka tad tiksim izpētīti zem lupas un nebūs vairs šaubu, ka viss ir atklāts un būs risināms (rindā jāgaida vismaz 1,5 gadi).  Tikmēr mana daktere mani nosūta uz pēdējo, ko varējusi izdomāt, kas varētu būt pārbaudāms, – DNS trombofilijas testu,

Un, kā izrādās, pie šādas diagnozes parastā folijskābe nemaz neuzsūcas, bet to dakteri šeit nezina, to zina gūgle, pasūtu iherb metilfolātus, kurus lieto sievietes ar šo DNS trombofiliju.

Atkal uz pusgadu bija pazudušas mēnešreizes (pēc otrās tīrīšanas), un atkal pienācis pavasaris, jau trešais pavasaris, kopš mēs gaidām. Mēnešreizes ir atgriezušās, ovulācijas testi kliedz, ka viss ar manām olšūnām ir kārtībā, esam atkal gatavi. Daktere vēl izraksta ovulāciju stimulējošas zāles, un dienā, kad ir ovulācija, vēl injicē zāles, lai olšūna uzsprāgst, viss notiek, bet testā klusums, vai atkal būs jāgaida mēnešiem? Izlasu internetā, ka melatonīns stimulē ovulāciju, ne tikai palīdz labi izgulēties, sāku lietot to un patiesi redzu, ka ovulācijas testa svītras ir daudz spilgtākas nekā parasti, melatonīns tiešām strādā! (Par uztura bagātinātājiem un zālēm stāstu, jo zinu, ka kādai no jums, iespējams, tas ir vēl nepamēģināts risinājums.)

Ir pienācis jūnijs, ovulācijas testi beigušies, nezinu, vai ovulēju vai ne, bet pēc auglīgajām dienām, ko uzrāda aplikācija telefonā, paiet 8 dienas un taisu grūtniecības testu, nekā.

Rīt būs Līgosvētki, gribu riktīgi piedzerties, nu būsim godīgi, dažreiz var un vajag, un mans dvēseles stāvoklis ir tāds, ka nu jau ir sasniegta katarse, nu kāpēc ar mums tā notiek?! Bet tomēr kaut kas liek pasniegties pēc testa, ja nu tomēr nedrīkst piedzerties?

Atkal nesapriecājušies braucam pie savas dakteres, jau trešo reizi, jā, ir sirdspuksti, ir skaists apvalciņš, BET jūs nesapriecājaties, ir divas hematomas tieši virs augļa, ok. Atkal esam turpat. Nesapriecāties, nepriecāties, nesmaidīt. Atkal dārgas zāles, injekcijas, un atkal jāgaida, vai hematoma uzsūksies vai atkal man būs jābrauc sevi pakļaut ķermeņa izārdīšanai.

Nākamā vizīte, un es beidzot varu priecāties, lēkt gaisā, kosmoss mani ir sadzirdējis, hematomas nav, bērniņš ir paaudzies, grūtniecība progresē.

3 gadi gaidās, priekos un zaudējumos, analīžu un zāļu kaudzēs, neskaitāmos kāpumos un kritumos, un mēs sagaidījām!

Es zinu, ka šīm gaidām iet cauri ļoti daudzas ģimenes (arī manā draugu lokā), un es ar šo dalos, lai jūs nepadotos, jo viss ir iespējams, mēs nebeidzām ticēt un darījām visu, lai ietu pretī savam sapnim par mūsu bērniņu, un agri vai vēlu tas ir sasniedzams visiem, kuri to vēlas no visas sirds, es tam ticu, tikai jāturpina rakt!