Mamma bija viss, kas es gribēju būt. Tad viņa kļuva atkarīga no oksikontīna...

FOTO: shutterstock.com

"Es cauri lietusgāzei traucos uz detoksikācijas un rehabilitācijas centru. Manās rokās bija gerberu un margrietiņu pušķis. Centra vestibilā es piegāju pie reģistratūras galda un ar pārāk gaišu smaidu sacīju: "Sveiki, esmu šeit, lai satiktu savu māti"," savu pieredzi par mammas atkarību portālam "Huffpost" uztic Krisija Feisa.

Nedēļu pirms tam bija iezvanījies Krisijas telefons. Tobrīd viņa ar vīru Denveras starptautiskajā lidostā grasījās doties ļoti gaidītās brīvdienās.

""Ignorē to," Endijs teica, ieraudzījis manas mammas vārdu tālruņa ekrānā. Bet es nevarēju.

"Sveika, mammu," es sacīju, paceļot acis pret griestiem, it kā es varētu tur rast mieru.

"Man nav labi, Krisij," viņa sacīja, un es sajutu pazīstamu tukšumu krūtīs, kur agrāk mita līdzjūtība. Mātes zvani parasti bija saistīti ar paniskiem naudas pieprasījumiem, asarainiem apvainojumiem, ka esmu apgrūtinājums, līdz apziņas plūsmas monologiem par uzaugšanu 1950. gadu Filadelfijā. Tās reti bija līdzvērtīgas sarunas starp diviem cilvēkiem, un tās nekad nenesa labas ziņas."

Kad lidmašīna sāka kustību, Krisija mātei murmināja mierinošus vārdus, līdz stjuarte uzmeta viņai brīdinošu skatienu.

"Patiesība gan bija tāda, ka es nejutu neko citu kā aizvainojumu. Audzināt pašas divus bērnus bija gana grūti, man nevajadzēja vēl trešo audzināmo -  savu māti.

"Viss būs labi, mammu. Man ir jāiet. Es piezvanīšu Džesijai." Es noliku klausuli un aizsūtīju māsai īsziņu: "Tikko runāju ar mammu. "Sūdu šovs" kā parasti. Es domāju, ka viņa ir gatava rehabilitācijai"," stāsta Krisija un atzīmē, ka māte vienmēr nav bijusi tāda.

"Deviņdesmitajos gados viņa bija jautra un dzīvespriecīga, viņa bija apkaimes karaliene. Viņa organizēja visas ballītes mūsu apkaimē, organizēja izlaiduma fotosesijas un uzkopa māju, skaļi klausoties "Led Zeppelin" dziesmas.

Kad viņa un tētis vēlu vakarā pārnāca mājās, mamma uz pirkstgaliem iegāja manā istabā un noskūpstīja mani uz abiem vaigiem, smaržojot pēc Kalvina Kleina smaržām un šardonē. "Mana meitene," viņa čukstēja, kad es izlikos jau aizmigusi. 

Kad biju pusaudze, viņa saslima. Noslēpumainas nervu problēmas viņu piespieda atrasties gultā, un apkaimes ballītēm un priecīgajiem vakariem tika pielikts trekns punkts. Ārsti diagnosticēja Laima slimību, taču šķita, ka neviena no dārgajām ārstēšanas metodēm, ko viņi izmēģināja, nedarbojās. Tad viņi izrakstīja oksikontīnu.

Kamēr mana dzīve virzījās uz priekšu - es devos uz koledžu, pārcēlos uz Kolorādo, apprecējos un dzemdēju bērnus -, manai mātei viss gāja uz otru pusi," atminas Krisija.

Viņa stāsta, ka vecāki turpinājuši meklēt īstās zāles, taču, pieaugot rēķiniem par ārstu apmeklējumiem un samazinoties viņu ietaupījumiem, sievietes dzīvē tikai viena lieta kļuva nemainīga: oksikontīns. Man bija vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai saprastu, ka šis līdzeklis ir kļuvis par galveno problēmu, un, kad tas beidzot notika, mana māte jau bija zudusi. Tā vietā, lai apciemotu viņu, es sāku sūtīt naudu, izvairīdamās no viņas zvaniem. Kad es viņai atbildēju, ka "arī viņu mīlu", tie likās lieli meli," stāsta Krisija.

Atgriežoties pie lidmašīnas - Krisija izslēdza tālruni un ieslēdza atvaļinājuma režīmu: nedēļu sauļojās, dzēra kokteiļus, peldējās okeānā un ar draugiem uzņēma pašbildes pludmalē.

"Kad atgriezos mājās, piezvanīju māsai: "Kā mammai klājas?" - "Rehabilitācijā," viņa teica. "Tev droši vien vajadzētu atbraukt."

Dažas dienas vēlāk es biju atkal lidostā un devos uz rehabilitācijas centru.

Reģistratūras darbiniece pastūma man pretī lapu. "Pierakstieties un, lūdzu, izņemiet no apaviem kurpju šņores. Ak, un to jūs arī nevarat ienest," viņa teica, sniedzoties pēc ziediem. Es tos nodevu, mēģinot izdomāt, kā kāds varētu izmantot margrietiņu pušķi kā ieroci. 

Reģistratūras darbinieks deva ziņu, ka varu doties uz augšstāvu, vēlreiz palūkojoties uz mani, it kā man piedurknē varētu būt paslēpts vēl kāds pušķis vai ierocis. Otrajā stāvā mani sagaidīja smaidīgs jauneklis.

"Tu esi Helēnas meita?" Es pamāju ar galvu. "Viņa ir tāds mīļumiņš," teica puisis, vedot mani pa gaiteni, un pēkšņi  sāku nevaldāmi raudāt," atminas Krisija.

Viņa stāsta, ka atpūtas telpā bijusi rosība - pacienti ar ģimenes locekļiem čaloja savā starpā un dzēra no plastmasas glāzēm.

"Pēc brīža persiku krāsas kreklā ienāca mana mamma. Viņa izskatījās vāja. "Mana meitene," viņa teica, mani cieši apkampjot, un es atbalstīju zodu uz viņas galvas, kamēr mēs apskāvāmies. Viņa izvadāja mani pa istabu, it kā mēs būtu lauku kluba pusdienās, iepazīstināja mani ar citiem pacientiem un pēc tam aizveda līdz diviem tukšiem krēsliem stūrī. "Redzi viņu?" viņa prasīja, ar pirkstu rādīdama uz vecu vīru istabas otrā pusē. "Viņš šorīt čurāja miskastē, tieši šeit - televīzijas istabā! 

Te ir gluži kā "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu!" viņa priecājās. "Jā," es teicu, "un tu esi viens no dzeguzēniem."

Mēs dažas minūtes sarunājāmies, un tad mamma uzmanīgi paskatījās uz mani ar stiklainām acīm. "Man ir bail," viņa teica, "un man ir vajadzīga palīdzība." Attieksme, ko es parasti jutu viņas lūgumos, bija pazudusi - tā vietā viņas teiktais piepildīja mani ar cerību un apņēmību. "Ar to es varu kaut ko darīt," es nodomāju. Es viņu apskāvu un teicu, ka viss būs labi, ļoti cerot, ka tā būs patiesība.

Nākamajā dienā mēs ar māsu devāmies uz viņas dzīvokli, apbruņojušās ar tīrīšanas šķīdumu, sejas maskām un gumijas cimdiem. Mēs aizvedām uz izgāztuvi 27 maisus atkritumu (tostarp simtiem tablešu pudeļu), saklājām viņas gultu un atvērām žalūzijas, lai ielaistu mājā saules gaismu. "Pavasara tīrīšana?" no sava balkona kliedza viens no viņas kaimiņiem. "Tās ekstrēmā versija," es atbildēju.

Nedēļu pēc rehabilitācijas centra pamešanas mana mamma sāka ambulatoro rehabilitāciju un atbalsta grupu apmeklēšanu. Apmēram mēnesi esot skaidrā, viņa man piezvanīja brīnīdamās un sacīja: "Vai zināji, ka vari apmaksāt čeku, to vienkārši fotografējot?"

Es apspiedu smieklus un sacīju: "Es zinu, mammu. Tikai pagaidi, līdz uzzināsi par internetu," es ķircināju, un mūsu smiekli kļuva vēl skaļāki," stāsta Kristija.

Kopš viņas mammas atlabšanas ir pagājuši trīs gadi. Viņa pati to sauc par "pamošanos".

"Tagad mēs pavadām daudz laika, ķiķinot pa telefonu. Viņa strādā par skolotājas palīdzi vietējā pamatskolā un dažas reizes nedēļā auklē manu māsasmeitu un brāļadēlus. Viņa joprojām mīl "Led Zeppelin", taču ir paplašinājusi savu uzkopšanas pleilisti, iekļaujot tajā arī Lizzo un Bruno Mars. Manas mammas mīļums, humors un patiesā labestība palikuši neskarti.

"Atkarība ir ģimenes slimība," man atgādināja terapeits. Mani simptomi ir kauns un nožēla.

Kad biju maza, mana māte grieza uz pusēm vīnogas un  darināja man Helovīna kostīmus - kāpēc es tik ātri viņu pametu, nevis cīnījos par viņu?

Es saraujos, kad atceros, cik vēsa biju kļuvusi. Atkarība mūs abas padarīja par cilvēkiem, kurus es neatpazinu, un tas man neliek mieru. Gadiem ilgi es vainoju savu māti, bet tagad zinu, ka arī viņa bija upuris - mēs visi bijām.

Par laimi, mana mamma saņēma palīdzību, pirms bija par vēlu. Neskaitāmas ģimenes, tāpat kā mūsējā, iekļuva opioīdu cunami 90. gados, un kopš 1999. gada no pārdozēšanas miris gandrīz miljons cilvēku. Es varētu nolādēt bezatbildīgos ārstus, kuri nepareizi ārstēja manu mammu, vai arī cīnīties ar viņas neatrisināto traumu, bet manai mammai pēc dažām nedēļām apritēs 70, un es nevēlos tērēt tam laiku," stāsta Krisija.

Uz augšu
Back