Lai gan šobrīd koalīcijā valda vairāki savstarpējās apvainošanās daudzstūri, tās izjukšanu līdz rudenim, kad sanāks jaunā Saeima, neviens neprognozē.

Ultimāts, šantāža, pakļaušanās spiedienam, politiskā atriebība, savāda un komiska rīcība – šī nedēļa valdošajā koalīcijā bija savstarpējiem pārmetumiem bagāta. Premjers Kariņš pārmeta Nacionālajai apvienībai (NA) ultimātu par iekšlietu ministres Marijas Golubevas (AP!) demisiju. Savukārt pašam Kariņam vēlāk pārmeta gan Golubeva – par pakļaušanos spiedienam, gan “nacionāļi” – par viņu ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga atlaišanu kā sodu partijai.

Pagājušās nedēļas notikumi pie Uzvaras parka pieminekļa – ziedu nolikšana un pulcēšanās pie tā divas dienas pēc kārtas, un sākotnēji maigā policijas rīcība – bija tā saniknojusi Nacionālo apvienību, ka tā publiski paziņoja: Golubevai iekšlietu ministres amats jāzaudē, pretējā gadījumā valdību atstāšot partijas ministri. Tas notika laikā, kad Kariņš bija vizītē Kanādā.

Pēc atgriešanās premjers paziņoja – lai gan Golubevas demisiju viņš būtu pieprasījis arī pats, Nacionālā apvienība par šādu publisku ultimātu ir pelnījusi sodu – kāda ministra atlaišanu. Partija pati nevienu neatsauca, tāpēc Kariņš izvēlējās ekonomikas ministru.

Golubeva, kas pati atkāpties līdz pēdējam brīdim atteicās, nu ir atgriezusies Saeimā. Viņa uzskata, ka darbu ministres amatā viņa būtu varējusi turpināt, jo Valsts policija jau bija izdarījusi secinājumus, par ko liecinot piektdien novērstā neatļautā pulcēšanās Rātslaukumā.

Bijusī ministre tomēr atzīst kļūdas savā komunikācijā 10. maijā, kad pati atradās komandējumā Spānijā, bet Uzvaras parkā tika pausts arī atbalsts Krievijas iebrukumam Ukrainā. “Komunikācija, protams, ir svarīga, un, protams, ka to nevar palaist pašplūsmā. Man bija iespaids, ka man bija jāsagaida no policijas visas atskaites par to, kā viņiem tur iet un kā viņi tiek galā ar tiem cilvēkiem 10. maijā, kad spontāni sāka tur pulcēties un ārdīties. Un izrādās, ka varbūt vajadzēja daudz ātrāk par katru policijas soli, arī par to, ka es esmu teikusi policijas priekšniekam, ka es atbalstu ideju tagad tur sūtīt vairāk policistu un mēģināt savaldīt pēc iespējas ātrāk to, kas tur notiek – vajadzēja droši vien katru soli komunicēt. Jo izrādās, ka tas bija tieši tas, kas sabiedrībai pietrūka. Man tajā laikā likās, ka labāk es sagaidīšu visus faktus un tad turpināšu komunicēt, bet nu acīmredzot tas bija nepareizi,” sapratusi Golubeva.

Golubeva gan joprojām uzskata, ka Valsts policija un arī Valsts drošības dienests nevarēja paredzēt, ka 10. maija rītā t.s. “uzvaras dienas” svinētāju sanestos ziedus novāks Rīgas domes struktūru traktors. Savukārt Valsts drošības dienesta paziņojumā paustais, ka par klaju necieņu uzskatāma arī individuāla ziedu nolikšana pie Latvijas okupāciju slavinošiem pieminekļiem, bija jānoformulē precīzāk, uzskata bijusī iekšlietu ministre: “Es piekrītu, ka tajā relīzē vajadzēja būt skaidrāk iezīmētam, kas ir aizliegts ar likumu. Jo es varu konceptuāli piekrist, ka nolikt ziedus pie okupācijas pieminekļa ir necieņa, bet, kamēr nav atrunāts likumā, ka šai dienā ir aizliegts to darīt, policists nevar arī kādam aizliegt to darīt.”

Lai gan atsevišķi “Attīstībai/Par!” līderi pieļāva, ka vēršanās pret Golubevu varētu būt saistīta ar viņas dzimumu vai tautību, viens no skaļākajiem ministres demisijas prasītājiem publiskajā telpā, NA valdes loceklis un Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks to noliedz: “Es domāju, ka tas ir pilnīgi absurds apgalvojums, jo gan Nacionālā apvienība ir virzījusi tai skaitā kā savus ministrus sievietes, arī es zinu, ka savulaik TB/LNNK vēsturē ir bijis ministrs, kas nav latviešu tautības, līdz ar to tas, manuprāt, ir pilnībā izdomāts un absurds arguments, lai kaut kā notušētu tās neizdarības Marijas Golubevas darbā, kas bija viņai kā iekšlietu ministrei.” Iesalnieks gan atzīst: lai gan nākt klajā ar paziņojumu par Golubevu partijai pirms nedēļas bija vērts, iznākums neesot pilnīgi labs, jo ekonomikas ministra Vitenberga atlaišana esot bijis nepamatots atbildes solis.

Golubevas pārstāvētās “Kustības “Par!”” vadītājs, veselības ministrs Daniels Pavļuts šonedēļ gan paziņoja – nevienam koalīcijā neesot noslēpums, ka Vitenbergs ticis vērtēts kā vājš ministrs. “Es domāju, ka, ja to saka ministrs, kurš ir ar viszemāko vērtējumu kā valdības loceklis, kurš man atklāti neko tādu nav teicis... Un arī, es domāju, ja mēs vērtētu paša Pavļuta kunga darbu ministra amatā, man būtu ko šeit pateikt, bet es vienkārši to nedarīšu. Lai manu darbu vērtē uzņēmēji, kuri šobrīd izsakās pozitīvi, un man tas ir liels gandarījums,” šādi “de facto” to komentēja nu jau bijušais ekonomikas ministrs Vitenbergs.

Lai gan Nacionālā apvienība un arī vairākas uzņēmēju organizācijas publiski aicināja Kariņu tomēr neatlaist Vitenbergu, jau ministra pēdējās darbdienas vakarā partija izvirzīja viņa pēcteci – līdzšinējo Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri, Saeimas deputāti Ilzi Indriksoni (NA). Viņa sola dialogu ar sabiedriskajām organizācijām turpināt: “Es domāju, ka satraukums ir par to, ka kopumā šādā situācijā, kad valstī ir tik būtiska gan ekonomika, gan drošība, protams, tiek mainīts ministrs. Riski pastāv vienmēr, bet es noteikti centīšos nodrošināt viņiem pārliecību, ka tās sarunas būs un sadarbība turpināsies, un šajā ziņā nekas būtisks nemainīsies.” Par gaidāmo sadarbību valdībā ekonomikas ministra kandidāte prognozē, ka lēmumi būs piesardzīgāki un partneru iniciatīvas tiks vērtētas rūpīgāk.

Tikmēr “Attīstībai/Par!” ar jaunā iekšlietu ministra izvēli šonedēļ nesteidzās – to meklēja īpaši izveidota darba grupa, un kandidāti tika apsvērti ne tikai no “Kustības “Par!””, bet arī no “Latvijas Attīstībai” un pat ārpus apvienības. “Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijas vadītājs Juris Pūce cer, ka turpmāk šādas partneru pieprasītas ministru demisijas koalīcijai vairs nebūs jāpieredz, kas ir pausts arī premjeram un citiem partneriem: “Protams, ja koalīcijas attiecībās izveidojas modelis, kur ar šantāžu tu panāc to, ko tu vēlies, tad tas nekavē arī visus citus koalīcijas partnerus izmantot šādu metodi. Un ka tas, mūsuprāt, būtu ļoti kaitīgi koalīcijas darbam. Koalīcija faktiski būtu beigusies. Un tas būtu ļoti kaitīgi arī no valsts interešu viedokļa. Un tāpēc mēs aicinājām atrast risinājumus, kas novērš tādu situāciju, kur šantāža kļūst par normālu mūsu koalīcijas darbības elementu. Līdz šim tā nebija bijis.”

Premjers Kariņš, kura vēlme jaunos ministrus apstiprināt jau šonedēļ tomēr nepiepildījās, tagad cer, ka to varēs izdarīt nākamajā ceturtdienā. Lai gan rūgtums koalīcijā paliek, valdības vadītājs aicina, koalīcijas partneriem neļauties vēlēšanu tuvumam, kas varētu likt rīkoties neapdomīgi: “Es pieņemu, ka katrs partneris grib vai cenšas parādīt vēlētājiem, ka viņš, lūk, ir labāks par tiem pārējiem, nu kaut kā uzkāpt vienam otram uz galvas. Es uzskatu to par nepareizu taktiku. Labākais, ko mēs varam parādīt sabiedrībai, ir, ka mēs spējam sadarboties ar citiem. Sakauties? Jebkurš muļķis var sakauties. Bet sadarboties – tā nu gan ir māksla!”