Kantāne-Ziedone: ja mums būtu tie bērniņi, tad jums nebūtu šie 12 sējumi (1)

Raksts oriģināli publicēts 2021. gada 1. aprīlī

Ausmas un Imanta iepazīšanās stāsts 

"Ir 1965. gads. Rudens. Tālu, tālu Vidzemē, Palsmanes tautas kultūras namā notiek sarīkojums. Padomju laikos bija tādi pasākumi, kad no Rīgas brauca mākslinieciskas brigādes un sniedza lauku ļaudīm zināmu svētku sajūtu, lai būtu vieglāk strādāt un varētu papriecāties par lauku labumiem. Es tolaik biju ļoti jauna - tikai otrais gads Dailes teātrī. Nedaudz pāri divdesmit. Man bija repertuārā Ziedoņa dzeja. Viss ir it kā labi, bet ir viens BET. Uz šo pasākumu brauc arī pats dzejnieks. Tas man nepatika. Tāda dīvaina sajūta. Bet izvēles man nav un es runāju Imanta dzeju. [..]

Pēc koncerta viņš pienāca klāt un saka "man ļoti patika kā jūs runājāt. Ko jūs gribat, lai es jūs aizvedu uz kafejnīcu vai izvizinu ar savu motociklu?" Es teicu - ar motociklu! Un nobraucām 47 gadus!" par iepazīšanos ar Imantu Ziedoni stāsta Ausma Kantāne - Ziedone. 

"Es bieži analizēju, kas tur bija - kā tur viss sākās. Nebija tā kā ienāca, ieraudzīja, uzvarēja.

Man bija tāda radniecīga sajūta. Man likās, ka esmu brāli atradusi. Tā kā viena kāja atrod otru kāju. Kaut kas dziļi radniecisks tas bija - cita izskaidrojuma man nav.

Bet Imants šo mirkli ir nofiksējis savos rakstos, un Imanta pierakstīto sāk citēt Ausma: "Ausma parādījās tik vienkārši kā top lieli mākslas darbi. Nebija ne aizdomu, ne kaislīgu cīniņu un nekādas savtības. Mums nebija aprēķina. Mums nebija nodomu. Nebija izpētes un šaubu laika.

Mēs vienkārši ieraudzījām, ka esam divi un abi... Nākamajā gadā, kad mēs sarakstījāmies, mēs smējāmies un tolaik dzimtsarakstu majestātiskais laulātājs izteica aizrādījumu par vieglprātību ceremonijā.

Bet tā nebija vieglprātība - tas bija skaidrs prieks! Un smieties es iemācījos no viņas, jo pats es neesmu mācējis smieties nekad. Bet viņa smējās un tā bija talantzīme."

Par dzīvi kopā ar dzejnieku, pašdisciplīna un milzīgais Ego...

"Nākamajā vasarā mēs braucām ar motociklu pa Latviju. Pa Kurzemīti un skatāmies - ak, ak - viss ir pa pāriem. Baravicēni aug pa pāriem, arī lazdā rieksti pa pāriem. Mākoņi debesīs pa pāriem un arī mēs uz motocikla kā pāris.

Bet pats galvenais pāris bija puķuzirnītis un mietiņš. Tas mums bija īsti ieprogrammēts pāris. Tas bija ļoti interesanti, ka šādam savienojumam vajadzēja attīstīties. Vajadzēja izaugt un mērķis bija ne mazāk kā debesīs," stāsta Imanta Ziedoņa sieva.

"Imantam bija ļoti liela pašdisciplīna, kas nav raksturīga māksliniekiem. Ko tad viņš no manis prasīja savā perfekcionismā. Man bija jāievēro stingrs un nepārkāpjams klusums. Viņš trādā Murjāņu mājās otrā stāvā. Atver logu, tur priekšā mežs. Pirmajā stāvā ir ārdurvis, bet pa tām es iet nevaru, jālec pa logu. Dzīvoklī - mums vienu brīdi bija sunītis. Es aizgāju uz darbu, bet sunīts pa garo gaiteni skrab, skrab, skrab pieiet pie viņa un skatās. Imants saka, ej projām, es strādāju! Skrab, skrab, skrab un sunīts projām. Pēc piecām minūtēm sunīts domā, būs jau pastrādājis un atkal skrab, skrab, skrab.

Vakarā atnāku mājās, Imants saka: Auķi? Vai sunītis, vai es," atceras Ausma. "Sunītis aizgāja..."

"Jebkurš jaunrades darbs prasa milzīgu Ego. Ko darīt, kad satiekas divi Ego? Gan es, gan viņš grib kaut ko radīt. Es ātri sapratu, ka Imanta talants ir lielāks, varenāks, daudzpusīgāks, ievērojamāks un arī vajadzīgāks sabiedrībai. Lai saglabātu mūsu attiecības, man ir jāpiekāpjas. Es to arī daru. Es pilnībā uzņemos - es neteikšu "kalpošana" - ziniet, te ir liela atšķirība. Kalpošana nedod gandarījumu. Tāpēc es teiktu "palīdzēšana". Tu palīdzi otram. Šī palīdzēšana dod tev milzu, milzu prieku. Un tas ir svarīgi, jo tu dabū personīgo gandarījumu.

Bet tad ierunājās atkal mans Ego un es izlēmu, ka vienam jau nu to labumu nedarīšu. Es darīšu daudziem un mums būs liela ģimene. Dievs tā nebija vēlējis. Un tad bija tāda liela pauze...

Bet tad šajā klusumā es sajūtu, ka manī parādās kaut kas cildens. Es pat nezināju, ka manī kaut kas tāds var būt. Tā mana liela esības daļa meklē, kur pie otra pieķerties. Rodas pienākums, atbildība. Es kļūstu par Māti. Dzejnieka Māte. Un tur es atrodu savu piepildījumu.

Un tad, kā jau ģimenē, mums piedzimst 12 rakstu sējumi. Un ticiet man, ja būtu tie bērniņi - tad tie divpadmsit sējumi nebūtu... Diemžēl..." runā emocionāli aktrise. 

Puķuzirnītis uzkāpa debesīs... 

"Es nekad neesmu gribējusi kādam būt mūza. Nekad. Man pat prātā nekas tāds nav nācis. Es gribēju būt māksliniece. Un, vai es esmu bijusi mūza - par to es arī stipri šaubos. To varētu atbildēt tikai pats dzejnieks, bet mums šodien vairs nav, kam pajautāt....

Tas puķuzirnītis un mietiņš dzīvē sajaucās tik ļoti, ļoti, ka vienu brīdi viņš bija puķuzirnītis, otru - es. Vai vienu dienu viņš bija mietiņš un citu es. Mēs izgājām cauri ļoti skaistiem etapiem un galvenais bija tas, ka puķuzirnītis uzgāja debesīs...

Bez nekāda mietiņa, bez nekā. Un, ja jūs apšaubāt vai neticat, ka tas tā ir, tad man ir pierādījums tam. Lai uz ekrāna parādās Imanta rakstītais. Tā ir kartīte un es nezinu, cik tur tūkstošreizes ir uzrakstīt vārds puķuzirnītis.... Paldies!" ar asarām acīs savu uzstāšanos forumā nobeidz aktrise. 

Klausies vairāk par tumsu un gaismas esamību tajā video un audio!

Forums "Līdere" šogad notiks jau ceturto reizi, taču, lai tas aizritētu droši un tikpat vērienīgi kā paredzēts, tā norises laiks mainīts. Foruma "Līdere" dibinātāja Solvita Kabakova informē: "Ņemot vērā visas vibrācijas gaisā, mīļā miera labad un sargājot jūsu, mūsu un visu iesaistīto nervu sistēmas,

esam pieņēmuši lēmumu pārcelt šā gada forumu "Līdere" no 28.maija uz 17.septembri.

Pasākums norisināsies Ķīpsalas izstāžu centrā, kur ir ļoti plašas telpas, iespējams uzņemt lielu cilvēku skaitu un ievērot visus distancēšanās noteikumus."

Forums "Līdere 2020"