"Savu ambīciju muskulis ir jātrenē!" Kāpēc sievietes nereti bīstas no vadošiem amatiem?

Reizēm cilvēki ir izcili speciālisti savā jomā, bet par vadītājiem tā arī nekļūst. Jums varbūt piemita personīga ambīcija kļūt par vadītāju?

Es esmu uzņēmīga un ar sevis apšaubīšanas un kautrības kompleksu nesirgstu. Drīzāk pretēji, vienmēr ir šķitis, ka es visu zinu un varu izdarīt vislabāk.

Bieži vien pirms stāšanās vadītāja amatā darbiniekam - biežāk sieviešu dzimuma - sākas iekšējā cīņa "vai es tiešām esmu piemērots šim amatam?". Ko jūs ieteiktu šādai personai?

Es jums pilnībā piekrītu. Arī savā darbā esam novērojuši, ka dāmas biežāk meklē trūkumus sevī un ir pārlieku paškritiskas. Mana atbilde - savu ambīciju muskulis ir jātrenē tāpat, kā mēs trenējam savu ķermeni un prātu. To vislabāk ir darīt, vienkārši sākot pieteikties uz dažādām pozīcijām, kas ir virs līdzšinējās, un kāpjot ārpus savas komforta zonas.

Piemēram, bieži šķiet vieglāk zvanīt tikai tādiem cilvēkiem, kas ir pazīstami, izvēloties tādu kā “backoffice” pozīciju, lai tikai nevajadzētu kādu konfrontēt, izvairoties no jebkāda riska. Tas viss ir jauki, mierīgi un ierasti.

Taču tā nav pozīcija, kas ved uz karjeras panākumiem. Labā ziņa ir tā, ka problēma ir risināma.

Arī man personīgi kādreiz bija grūtības sākt sarunu ar svešiem cilvēkiem. Es no šī kompleksa atbrīvojos, kad strādāju savā apģērbu veikalā, - tur nu katru dienu vajadzēja svešiem cilvēkiem ne tikai teikt "labdien", bet arī jautāt, kā var pakalpot, un palīdzēt izvēlēties atbilstošāko. Rezultātā es no šīm sarunām ieguvu brīnišķīgu enerģiju un mana kautrība sarunās ar svešiem cilvēkiem pilnīgi pagaisa.

Taču, ja mēs kaut ko turpinām nedarīt un atsakāmies iziet ārpus sevis pašas nospraustajām robežām, mēs nemaz īsti neapzināmies savu potenciālu un to, ko tādējādi dzīvē zaudējam.

Sievietes arī nereti turas pie baušļa, ka ir jāizvēlas - vai nu ģimene, vai karjera. Tiešām šīs lietas ir tik nesavienojamas?

Savā ģimenē esam izaudzinājuši četrus bērnus. Personīgi nekad neesmu ņēmusi garus pārtraukumus vai atvaļinājumus, arī kad bērni bija pavisam mazi.

Negribu teikt, ka nebija nekādu grūtību, taču viss bija izdarāms un saplānojams. Manu draudzeņu lokā ir sieviete, kas ģimenē ir izaudzinājusi pat septiņus bērnus un karjerā sasniegusi vēl vairāk.

Manuprāt, ģimene dod papildu motivāciju vairāk sasniegt, būt par piemēru saviem bērniem, būt līdzvērtīgai partnerei savam vīram un kopumā harmoniskam cilvēkam, nevis nelaimes čupiņai.

Es esmu redzējusi vientuļus cilvēkus, kam, šķiet, ir viss pasaules laiks un resursi visaugstākajiem sasniegumiem. Taču pēc kāda laika kļūst redzams, ka cilvēks kļuvis nemotivēts un destruktīvs, sevi bezjēdzīgi dedzina vai nododas kaitīgiem ieradumiem. Man kam tādam vispār nav laika, jo ir dažādi pienākumi. Tāpēc es gribētu teikt, ka ģimene un karjera ir savstarpēji papildinošas lietas. Personīgi varu teikt, ja man būtu jāņemas tikai ar mājsaimniecības lietām un es nevarētu iziet sabiedrībā, sevi intelektuāli realizēt, es būtu dziļi nelaimīga.

Līdz ar to tas mīts par izvēli starp karjeru un ģimeni ir stipri novecojis. Šobrīd pat vairs jau netiek runāts par darba un brīvā laika līdzsvarošanu, bet gan par integrētu dzīvi, kurā ir iekļauti visi cilvēku piepildošie laimes aspekti. Tas ir tas mērķis, pēc kura jātiecas.

Ko jūs ieteiktu sievietei, kurai karjeras ambīciju netrūkst, kas vēl nav sasniegusi pašu augstāko vadības līmeni, taču ceļā uz to ir spiesta saskarties ar diskrimināciju, sākot no muļķīgām piezīmēm līdz mērķtiecīgai viņas viedokļa ignorēšanai, tādējādi parādot, ka karjerā sieviete tomēr nevar "spēlēt vienā līgā" ar vīriešiem?

Jāpiebilst, ka pie mums šī problēma ir mazāk izteikta nekā, piemēram, Centrālāzijā vai Latīņamerikā. Taču, ja tādā situācijā nonākat, iesaku, pirmkārt, uzaudzēt savu kompetenci virs visiem vīriešu kārtas kolēģiem, otrkārt, izteikt savu viedokli jebkurā situācijā, kurā vien tas ir iespējams, - būt skaļai un pamanāmai, taču necensties pārtaisīties par vīrieti.

Ir jāstrādā ar visu savu personību un jānovērtē tas, ko daba sievietei ir devusi. Ir svarīgi būt kompetentai, redzamai un stiprai ar tām vadības iemaņām, ko sieviete ir ieguvusi, bet nevajag censties boksēties ar vīriešiem vai cīnīties ar viņu ieročiem.

Tieši pretēji, ir jāatrod veids, kā tikt respektētai kā vadītājai un viedokļu līderei, paliekot tādai, kāda esat, apzinoties un izmantojot savas priekšrocības.

Šovasar Eiropas Parlaments pieņēma direktīvu, kas paredz, ka uzņēmumu valdēs ir jābūt vismaz 33% lielam sieviešu īpatsvaram, bet padomē - pat 40%. Ko šī direktīva nozīmē sievietēm un darba tirgum Baltijas valstīs?

Mūsu klienti globālā līmenī, kas ir biržās kotēti uzņēmumi un ar darbinieku skaitu virs 250, tādās valstīs kā Lielbritānija, Īrija un Vācija jau sen strādā pēc šiem principiem, negaidot direktīvas pieņemšanu. Turklāt dāmām ir jābūt attiecīgi pārstāvētām ne tikai galarezultātā, bet jau atlases procesā, piemēram, no 10 fināla kandidātiem vismaz 4 ir jābūt dāmām, citādi šie uzņēmumi nemaz šo atlases sarakstu nepieņem. Taču vēl pirms kāda laika tas tā nebija. Pirmkārt, šī ir reāla iespēja visām pretendentēm, tikt izskatītām kā potenciālām amata kandidātēm. Otrkārt, tā ir iespēja arī uzlabot uzņēmumu darbu, jo pētījumi pierāda, ka uzņēmumos, kuru valdēs ir arī sievietes, uzlabojas gan rezultāti, gan efektivitāte, gan ilgtspēja.

Pateicoties sieviešu klātbūtnei, vadības komanda ir mazāk agresīva, destruktīva un savstarpēji konkurējoša. Nereti gadās tā, ka vīrieši ir gatavi upurēt pat biznesu, lai tikai pierādītu savu ego un savu uzvaru.

Dāmu klātbūtne iedarbojas līdzsvarojoši un nomierinoši. Par to pārliecinājāmies arī mūsu uzņēmumā - "Pedersen & Partners” piecpadsmit cilvēku partneru komandā ir trīs sievietes.

Ir veikti pētījumi, kuros secināts, ka, anonimizējot pretendentu anketas, sieviešu īpatsvars vadošos amatos pieauga pat par 70%.

Mūsu personāla atlases kompānijas pakalpojumus pārsvarā izvēlas uzņēmumi, kuriem ir augsti pārvaldības standarti. Mums drīzāk ir otrāda situācija, jo šie uzņēmumi mums prasa - dodiet mums dāmas, bet mums šīs dāmas nereti ir grūti atrast un piesaistīt.

Kādi tam varētu būt iemesli?

Mēs strādājam uz augstākā līmeņa vadītāju - CEO pozīcijām. Finanšu, mārketinga un personāla vadības direktores var atrast, bet starp pašām top personām sieviešu ir maz. Mums ir daudz talantīgu sieviešu, bet viņām pietrūkst ambīciju, lai startētu uz top vadītājas pozīciju, jo īpaši globālā līmenī.

Ko praktiski darīt sievietei, kas redz sevī gan spējas, gan potenciālu šo top vadītājas pozīciju ieņemt? Kā viņai uz to mērķtiecīgi iet?

Pirmkārt, attiecīgā situācijā signalizēt par savu vēlmi vadītājas pozīciju ieņemt, to skaidri pasakot. Otrkārt, izvērtēt savu esošo darbavietu no šī viedokļa - varbūt viņai tur nebūs iespējams ieņemt CEO pozīciju, varbūt šis uzņēmums pagaidām ir par lielu, tad ir vērts paskatīties apkārt pēc mazākiem uzņēmumiem, kuros ir iespējams iegūt CEO pieredzi. Treškārt, izvērtēt arī savas kompetences, lai saprastu, kā vēl trūkst.

Rīgas Ekonomikas augstskolā uzņēmuma vadītāja apmācību veidoja 12 kursi, kas arī veido pamatu tam, kas katram CEO būtu jāzina. Te gan nevajadzētu iekrist otrā grāvī, jo daudzas dāmas ir ļoti čaklas uz mācīšanos un ar īstu teicamnieces sindromu ir gatavas krāt grādu pie grāda, tā arī nekādu praktisku lietojumu tiem karjerā nerodot.

Tas arī ir tā ļoti ērti - mācīties mācīšanās pēc, taču nepieciešams arī praktiski strādāt, lai zināšanas sniegtu pievienoto vērtību.

Pie CEO mūsdienās noteikti apgūstamām prasmēm es noteikti liktu arī digitālās tehnoloģijas, bez tām cilvēks ne tikai izslēdz sevi no vadības pozīcijām, bet arī jau teju no darba tirgus kopumā. Jaunākajām tendencēm noteikti ir jāseko, ja nepieciešams, pamācoties moderno tehnoloģiju lietošanu kaut vai no saviem bērniem, bet tas ir jādara.

Parasti jau saka, ka Baltijas valstīs ir daudz gudru, izglītotu un uzņēmīgu sieviešu. Tāpēc mazliet pārsteidz, ka top vadītāju amatiem tomēr trūkst, ko piesaistīt.

Kopumā mums Baltijā situācija ir ļoti laba. Sievietēm ir pieejamas visas iespējas, mūsdienīgi orientētos uzņēmumos dzimuma diskriminācija nav izteikta, amata pretendentus vērtē pēc zināšanām, prasmēm un ambīcijām.

Es ieteiktu tomēr savu karjeru veidot uzņēmumā, kas ir mūsdienīgs, atvērts un atbilst ilgtspējības standartiem. Nevajag censties izveidot kaut ko veiksmīgu tādā uzņēmumā, kas jau saknē ir satrunējis.

Ja ir veco vīru klubiņš ar iesīkstējušu, atpalikušu domāšanu, nemokies tur, ej uz to uzņēmumu, kas strādā pēc citiem, moderniem standartiem un metodēm. Turklāt vienmēr var arī izsvērt sava uzņēmuma dibināšanu, kuru varēsi veidot un vadīt tieši tā, kā pati vēlēsies. Tikai te jāņem vērā, ka vienradzis, visticamāk, nesanāks no tāda uzņēmuma, kurš ar mazām zeķītēm aptamborēs kaimiņa sētu vai savā mikrorajonā būs vadošais aplokšņu locītājs. Būtiski ir paskatīties uz sava uzņēmuma specifiku vismaz reģionāli, ja ne uzreiz globāli.

Kāpēc jums ir svarīgi atbalstīt starptautisko "Novatore Impact Summit" sieviešu ekonomiskai spēcināšanai, kas notiks šā gada 22.-23. septembrī?

Gribu iedvesmot arī citas sievietes, sasniegt savu labāko versiju un izdarīt kaut ko vairāk savā dzīvē un karjerā. Mums kā uzņēmumam ir ļoti būtiski labas pārvaldības principi. Dāmu līdzdalība un dāmu iedvesmošana ir lielisks labas pārvaldības piemērs. Man ir prieks, ka Latvija un viss mūsu reģions kopumā virzās pareizā virzienā. Es redzu šo pasākumu kā veicinošu faktoru, lai mēs būtu progresīva un demokrātiska sabiedrība. Personīgi es nekad neesmu saskārusies ar tādu attieksmi, ka tāpēc, ka es esmu sieviete, kāds uzskatītu, ka es darbā kaut ko nevaru, vai tāpēc, ka es esmu no Latvijas, man kaut kas nebūtu pieejams.

Mēs nereti nepietiekami novērtējam mūsu brīvību. Ja kādam ir kādas šaubas par to, aizbrauciet, piemēram, uz Afganistānu un mēģiniet padzīvot tur. Ir muļķīgi laist garām iespējas, kas mums ir!

Turklāt ir taču vēl arī pienākums pret savu valsti, kas mums ir devusi iespēju izskoloties un audzināt bērnus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvija ir maza un ne tā bagātākā valsts, kur sievietes varētu atļauties dzīvot vīriešiem uz kakla. Celsim kopā to bagātību un nebūsim sliņķes un patērētājas! Ja gribam, lai mūsu valsts būtu labklājīga, tad mums ir jāstrādā un ne tikai kā pelēkām pelītēm kaut kur stūrītī, bet ar lepnumu par sevi un saviem sasniegumiem.