Vīķe-Freiberga par koncentrācijas nometni: mums lika izģērbties kailiem uz atutošanu

Egoiste
Vīķe-Freiberga par koncentrācijas nometni: mums lika izģērbties kailiem uz atutošanu
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 8
Foto: Ekrānšāviņš no video

Bijusī prezidentes kundze Vaira Vīķe-Freiberga raidījuma "Kad viņas satiekas" jaunās sezonas pirmajā raidījumā atklāj līdz šim nedzirdētus stāstus par savu dzīvi un dalās īpaši smagās emocijās par bēgļu gaitām un māsiņas nāvi, ko aizvien nav izdevies pārdzīvot.

Raidījumā Vīķes-Freibergas kundzei tiek lūgts pastāstīt par mazās māsiņas skaudro likteni - kāpēc viņa neizdzīvoja bēgļu gaitās.

"Mēs braucām uz vaļēja klāja ar kuģi janvāra mēnesī, pēc tam nekurinātos vilcienos no Polijas uz Austrumvāciju. Brīžiem mums sanāca sēdēt arī uz platformām, ne tikai neapkurinātā vagonā. Vācieši mūs izmitināja tādā nometnē, kas redzami bija bijusi koncentrācijas nometne.

Sargi mūs iedzina telpā, kur dušas bija vienā rindā. Visiem lika izģērbties kailiem, tostarp izgērbt māsiņu, kura jau bija sākusi klepot. Mamma teica, ka šim zīdainim taču nav vajadzības. Bet nē, atutošana ir jāveic visiem. Tad mums bija jāmazgājas ledainā ūdenī janvāra mēnesī.

Četras, piecas dienas vēlāk māsiņai temperatūra bija kāpusi un kāpusi. Māte jautāja, vai nav kāds aspirīns vai ārsts, jo viņus ievietoja ambulancē. Bet vācu sargs viņai izskaidroja, ka te jau nenāk ārstēties, bet izolē tikai slimos," briesmīgajās atmiņās dalās eksprezidente.

Māsiņa to nespēja pārdzīvot un vienā dienā pameta šo pasauli. Tomēr Vaira kā vecākā māsa atceras tālākos notikumus, kas iespiedās viņas sirdī kā sāpe uz mūžu.

"Pēc tam mēs gājām, es gan nezinu, godīgi sakot, kāpēc māte to darīja, uz morgu, lai apģērbtu māsiņu kristību kleitiņā.

Tur bija plaukti līdz griestiem, visos plauktos līķi, jo nometnē nemitīgi cilvēki mira. Māsiņas līķis bija noguldīts blakus kādas ļoti vecas sievietes  līķim. Sieviete bija kaila, kā jau vecs cilvēks - ar sažuvušu ādu, un man šķita, tas vecais cilvēks ir savu mūžu nodzīvojis, bet manai mazajai māsiņai bija viņas mūžs nozagts," savas tā laika pārdomas atminas Vīķe-Freiberga.

Raidījumā "Kad viņas satiekas" tiek jautāts par emocijām, kas paliek pēc tādas ģimenes traģēdijas. "Sāpe jau paliek. Cilvēks var nolikt kādā atmiņu plauktā un necilāt to, bet, kad to plauktu sāk cilāt, kad es rakstīju agrās bērnības memuārus, bija ļoti smagi.

Man tā nelaime bija tā, ka šķita, ka nepareizais bērns mūsu ģimenē ir nomiris.

Es biju lasījusi pasakas par sērdienīti un redzējusi Brigaderes "Maiju un Paiju" teātrī - es zināju, ka pret sērdienīti ir cita attieksme nekā pret īsto meitu. Kā bērns biju dzirdējusi sakām kādu mātes draudzeni: "Vai, Marij, kā tev laimējies ar otro vīru, viņš taču to otro bērnu pieņem kā savējo." Un man tas sāpīgi iekrita sirdī, jo man nebija ienācis prātā apšaubīt to, ka mūsu ģimenē ir kas savādāk. Tad

es sapratu, ka es neesmu tēvam īstā meita, un manas māsiņas, kā īstās meitas, nāve šķita galīgi nepareiza. Es jutos vainīga, ka paliku dzīva.

Izdzīvotājam rodas vainas apziņa par to, ka tu izdzīvoji - par to runā vairāki psihoterapeiti." 

Skaties vairāk emocionālo interviju raidījumā "Kad viņas satiekas".

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu