Par tūristiem, kas memoriāla kāpnes izmanto kā sēdvietu, ziņojuši gan TVNET lasītāji, gan soctīklu lietotāji.
Pērn atklātā memoriāla autori ir tēlnieks Kristaps Ģelzis, arhitekte Ilze Miķelsone un sonologs Voldemārs Johansons. Piemiņas vietas mākslinieciskās koncepcijas pamatā ir priekšmets no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma – Mērijas Stakles kabatlakatiņš.
Mērijas Stakles ģimene bija to vairāk nekā 15 000 Latvijas cilvēku vidū, kurus 1941. gada 14. jūnijā padomju vara deportēja uz Sibīriju. Mērijas vīru Pēteri ieslodzīja GULAGA nometnē Molotovas apgabalā, Usoļlagā, kur viņš mira 1944. gadā. Mērija un meita Hilda nonāca nometinājumā Novosibirskas apgabalā, Parabeļas rajonā. Uz denunciācijas pamata Mēriju 1950. gada 18. maijā apcietināja par pretpadomju propagandu un ieslodzīja nometnē Suslovo.
Apcietinājumā uz Mērijas baltā kabatlakatiņa tapa uzraksts ar aresta datumu un 88 dažādu tautību likteņa biedreņu parakstiem. Vēlāk šos uzrakstus Mērija izšuva ar krāsainiem diegiem, kas bija ņemti no ieslodzīto drēbēm. Hilda atgriezās Latvijā 1954., bet Mērija 1956. gadā.
1993. gadā Hilda mātes Mērijas kabatlakatiņu uzdāvināja Latvijas Okupācijas muzejam.
Kā TVNET skaidroja Harita Maniņa, Okupācijas muzeja attīstības un komunikācijas nodaļas vadītāja, memoriāls “Vēstures taktīla” ir veidots kā piemiņas vieta, kas saglabā atmiņu par padomju okupācijas upuriem un sniedz iespēju rīdziniekiem un pilsētas viesiem nolikt ziedus vai aizdegt sveces zaudētajiem tuviniekiem. Citiem vārdiem sakot, memoriāls noteikti nav paredzēts tam, lai uz tā sēdētu.