Sv, 2.10.2022.
Stāsts par mākslinieci ar degošo kaisli darbos un allaž sarkanajām lūpām. Biruta Baumane
Foto: publicitātes
Egoiste
Stāsts par mākslinieci ar degošo kaisli darbos un allaž sarkanajām lūpām. Biruta Baumane
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

Biruta Baumane (1922–2017) dzimusi pirms simts gadiem un septiņdesmit no tiem gleznojusi. Iespējams, Baumanes māksla ir viena no personiskākajām, jo bieži mākslas objekts tajā ir viņa pati. Dzīve ir skaistāka par mākslu, bet gleznot ir dzīvot. Uzzini vairāk par šo personību, kura līdz beidzamajai dienai sabiedrībā vienmēr izgāja ar koši sarkanām lūpām!

Pats labākais dzīvē ir dejošana!

Būt skatuves gaismā ir laime, tur Birutai jābūt! Tērvetes skolas laiks, kurā mākslinieces vecāki pusi gadsimta strādāja par skolotājiem, bija skaists un harmonisks. Plašā bibliotēka, izcilu literātu un mākslinieku viesošanās Tērvetes sanatorijā un pats galvenais – pasakainie Ziemassvētki ar lugu uzvešanu un dejošanu.

Mācoties Jelgavas ģimnāzijā, gleznošanas nodarbību aizsegā vakaros notiek braucieni uz Operas baletskolu, jo mākslinieka dzīve vecākiem nešķita tik riskanta, tomēr Biruta apņēmīgi virzījās uz vienu mērķi – dejot!

Zīmēšanas un gleznošanas prasmes tomēr izrādījās nepietiekamas, lai sāktu studijas Mākslas akadēmijā. Biruta paliek Rīgā, bet izveidojusies draudzība ar Tatjanu Sutu ieved Birutu Romana Sutas mākslas studijā. Tā ir pirmā nopietnā iepazīšanās ar mākslu, gleznošana arvien vairāk aizrauj. Rezultāti nākamā gada eksāmenos ir izcili, Biruta tiek ieskaitīta otrajā kursā. Pēc gleznošanas stundām akadēmijā Biruta dodas uz Helēnas Tangijevas-Birznieces baletstudiju.

Foto: Publicitātes foto

Filozofija, franču valoda un Edite Piafa

No 1941. līdz 1948. gadam Baumane ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas studente. 1942. gadā, paralēli studijām akadēmijā, viņa iestājas Latvijas Universitātes filozofijas fakultātē, bet diemžēl šo nodaļu likvidē. Gandrīz bez franču valodas zināšanām Baumane pāriet uz romāņu filoloģijas fakultāti, nenokārtojot vien pēdējā kursa eksāmenus. Šeit Biruta iepazīstas ar Maiju Silmali – tā ir pārsteidzoša nebijušu domu un sajūtu pasaule. Maija ir frakofone un frankofile. Tas ir brīnišķīgi – naktī negulēt un klausīties, kā Maija lasa un tūlīt jau tulko latviski Židu, Valerī, Bodlēru, Verlēnu, Rembo, Kamī… Maijai ir arī franču šansonu lentes, un, protams, Edīte Piafa, viņa dzied savu dzīvi, savu mīlestību. To Biruta sajūt visstiprāk.

Foto: Publicitātes foto
Foto: Publicitātes foto

Glezniecība ir visstiprākā! 

Dienas ir piesātinātas, Birutai patīk būt vasarā Rīgā, gatavoties eksāmeniem, nākt naktīs mājās pa tukšajām pilsētas ielām. Kāri tverts tiek viss jaunais, ir viegli un labi būt kopā ar draugiem. Balets, izrādes, grāmatas, izstādes – nekas netiek laists garām! Mākslas akadēmijā ir izdevība mācīties no klasiskā modernisma pirmavotiem – Valdemāra Tones, Jāņa Liepiņa un Ģederta Eliasa –, klāt pieliekot savu temperamentu, tā mainījusi visu – glezniecība ir ņēmusi virsroku.

Foto: Publicitātes foto
Foto: Publicitātes foto

Slāpētais radošums un laulības dzīve

Laiks līdz 1956. gada Jauno mākslinieku izstādei ir smags un tumšs gan Birutai, gan Latvijas mākslai – socreālisma kontrolējošie norādījumi slāpē ikvienu brīvas un radošas izpausmes formu.

Astoņi gadi pagāja gandrīz bez gleznošanas, arī tādēļ, ka priekšplānā izvirzījušies jauni notikumi – laulības ar tēlnieku Kārli Baumani, meitas Laines piedzimšana un jau pamatīgi sašķobījusies ģimenes dzīve.

Jauno mākslinieku 1. izstāde visu neatgriezeniski maina – Biruta Baumane ir pamanīta, arī visa viņas draugu grupa, dzīve atkal kļuvusi rosīga un aktīva.

Mirdz mākslas skatuves ugunīs. Bohēma

Biruta Baumane glezno, un nekas nespēj šo procesu apturēt. 1966. gadā Mākslinieku namā gleznotāja sarīko pirmo personālizstādi. Tas ir notikums, Biruta mirdz mākslas skatuves ugunīs, apkārt ir draugi, skan mūzika, un kāda nezināma skatītāja dāvinātais Pučīni operas “Bohēma” ieraksts turpmāk kļūst par pašas Birutas nevaldāmās degsmes un dzīves aizrautības mūziku.

Ir daudz prieka un radošu veiksmju, bet pašas māja ir tukša. Silti apgaismotais logs no dzīves, kurā ir mīlestība un uzticēšanās, nav Birutas mājai. Jā, zvans pie durvīm, karnevālisks virpulis aizrauj negaidītos notikumos, Biruta kā putniņu norijusi, laimīga un ideju pilna. Bet tad svētki beidzas, ir atnākusi jauna diena, kurā viņa nav iederīga. Baumanei ir māja, darbnīca un negausīga kāre gleznot dzīvi.

Foto: Publicitātes foto

Biruta Baumane glezno to, kas notiek ar pašu

Biruta glezno vietās ar augstu intensitāti – tādas ir ostas, gadatirgi, cirks – prieks, atkaltikšanās un šķiršanās, spožums un risks. Tā ir atkalnoticēšana žilbinoši skaistam mirklim, kurā ieskanas arī laimes pārejošā nots. Ik pa laikam kādā cirka arēnas nesaudzīgi izgaismotā aplī ir kādas mazas dzīves smeldzīgs stāsts, kurā varoņa kļūme ir tā, ka viņš ir viens, bet sapnis liels, un laimīgajiem tas liek izplūst smieklos.

Biruta Baumane glezno to, kas notiek ar pašu, īpaši aktos. Tie var būt gaiši un atbrīvojoši kā ledus iešana, gaisīgi un plāni gleznoti ar sarkanas līnijas konturējumu vai smaguma pielijuši, salstoši. Cilvēka acis un mute ir tas, kas māksliniecei trāpa, tajā ir notikums un cilvēks, kurš dzīvo.

Foto: Publicitātes foto

Glezna, kuru tev jāzina!

Grupas portrets, gleznots 1969. gadā, – Boriss Bērziņš, Aleksandrs Stankevičs, Vilis Ozols, Gunārs Cīlītis un centrā – Biruta Baumane. Tas ir darbs, kuram bija līdzvērtīgi jāaizstāj pieci Valsts Tretjakova galerijas iegādātie audekli, jo mākslinieces nespēja šķirties no darbiem gadu gaitā kļuva leģendāra. Pāris dienu laikā tika uzgleznota iekārotā darba versija, savukārt oriģināls palika darbnīcā. Šajā darbā ir visi Baumanes glezniecības pavedieni. Rozā lakatiņš – trakais, smaržīgais un trauslais maijrozītes tonis, košs, piesaistošs un – viegli gaistošs. Birutas seja ir balta kā maska, kad vilšanās un sāpes no sejas izdzinušas dzīvinošu krāsu, tikai mutes līnija un sārtais tonis iezīmē gruzdošu, spītīgu dzīvīgumu. Viņa viena un četri draugi, visiem kopā ejams ceļš mākslā un dzīvē, un viņu stājā ap Birutu jūtama aizstāvība un draudzīgs siltums. Laterna izgaismo šo mazo nakts dzīves ainu, kas sastingusi kādā sev zināmā dramatismā, bet Biruta to pārtrauktu ar saucienu, ka dzīve ir skaista, ja spētu, to katram pretimnācējam izdejotu uz pirkstu galiem, zeme neturētu viņu ciet, tā būtu laime peldēt spožajā skatuves gaismā! Tas dramatisms, kas vējo, ir tikai sirds skumjas, kas nakts aizsegā uzplaukst un iesveļ trakas dzīves alkas.

Biruta Baumane nekad nav nodevusi glezniecību, vienmēr gleznojusi to, ko vēlas. Kā atceras laikabiedri, pat ja māja degtu, ja Biruta būtu sajūtās ar savu gleznu, viņa neapstātos un turpinātu to radīt!

No 2022. gada 16. septembra līdz 2023. gada 8. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Baltajā zālē 2. stāva kreisajā spārnā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma izstāde “MĪLA UN DZĪVE. Biruta Baumane”.

Izstādē eksponēti LNMM kolekcijā esošie darbi – mākslinieces Birutas Baumanes novēlējums Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu