Eva Berlaus: Karjera ir darbības vārds, tā nestāv stūrī un negaida

Tev ir bijis mērķtiecīgi progresīvs karjeras attīstības ceļš. Kas ir tas, kas pašai palīdzējis uzdrošināties, mērķēt augstāk un sasniegt vairāk?

Es varbūt esmu par dažiem procentiem drosmīgāka nekā vidēji Latvijas sieviete, bet es neteikšu, ka man nav šaubu. Es ļoti daudz par sevi šaubos un ļoti daudz sevi kritizēju, kā jau droši vien katra Latvijas sieviete. Bet tas, kas palīdz, ir manas pozitīvās pieredzes no katras reizes, kad es esmu uzdrošinājusies izdarīt kaut ko, kas tajā brīdī man ir licies drosmīgi.

Katru reizi, kad es esmu saņēmusies izdarīt kaut ko, kas man tajā brīdī ir bijis liels solis, pirmkārt, visas tās pieredzes ir izvērtušās pozitīvas, otrkārt, no katras uzdrošināšanās reizes mazliet pielieku sev drosmi klāt.

Tas nenozīmē, ka bailes kādā brīdī pazūd pavisam, viņas nepazūd, es tāpat mēdzu šaubīties, bet katra pozitīvā pieredze tomēr kaut ko iemāca.

Ir iedvesmojoši dzirdēt, ka tādas veiksmīgas un pieredzējušas vadītājas, kā tu, arī kādreiz šaubās. Bet no kurienes nāk šī uzdrošināšanās rīkoties? Vai tas nāk no audzināšanas ģimenē, vai pašai mācoties un sekojot kādiem guru, vai no citiem uzņēmējiem?

Sākotnēji - droši vien no ģimenes. Esmu vecākā no sešām māsām. No pusotra gada vecuma, kad piedzima mana nākamā māsa aiz manis, man ir nācies uzdrošināties rīkoties. Esmu māsām iemācījusi lasīt un rakstīt, no skolas vedusi, no bērnudārziem, mūzikas skolām, pulciņiem…

Esmu vienmēr bijusi atbildīga par to, kurš izdara blēņas pagalmā, pat tad ja manis nebija tur klāt.

Tā uzdrošināšanās darīt, rīkoties, mēģināt, uzņemties atbildību – šīs menedžmenta prasmes tika apgūtas praktiski darot. Un otrs - bērnībā man bija pāris ļoti labi piemēri, spēcīgas sievietes, kuras tiešām mani ir iedvesmojušas un no kurām es esmu daudz mācījusies, tai skaitā drosmi.

Vai vari padalīties ar kādu personīgu piemēru?

Spilgtākais piemērs no manas bērnības, tā bija mana krustmāte, mammas māsa, dzimusi piecdesmitajos gados, mācījusies parastā skolā, augusi parastā tā laika ģimenē. Mana vecmāmiņa izaudzināja manu mammu un krustmāti viena pati, līdz ar to ne pārāk pārtikušos apstākļos. Bet krustmāte ieguva vienu augstāko izglītību, pēc tam nāca pārmaiņu laiki un viņa ieguva nākamo augstāko izglītību. Viņai bija fantastiska karjera Eiropas rekonstrukcijas un attīstības bankā, un paralēli viņa izaudzināja trīs lieliskus bērnus, kas tam laikam, cilvēkiem ar padomju izglītību, bija kaut kas īpašs, vēl jo vairāk, ka viņa bija sieviete. Es vienmēr esmu uz viņu skatījusies ar lielu apbrīnu. Ja viņa to var sasniegt, man arī jāvar.

Viņā bija tas iekšējais spēks un pārliecība, vai ne?

Jā! Patiesībā tas, ko es iemācījos no viņas un arī no savas vecmāmiņas, ka lietas notiek darot.

Viens ir drosme, bet otrs ir darīšana.

Ir miljons iemeslu, kāpēc mēs varam sēdēt stūrī un baidīties, bet lielākajā daļā gadījumu, ja tu no maza stūrīša sāksi kaut ko darīt un darīsi to ar uzcītību un ar sapratni, kurā virzienā tu ej, visdrīzāk tu pie kaut kā nonāksi. Ja tu neko nedarīsi, tad tu nekur nenonāksi. Viņas bija tas piemērs, kas parādīja, ka ar darbu un ar sapratni par to, ko tu gribi sasniegt, tu vari izdarīt jebko, un tur tev nav limitu.

Kuri ir tie atslēgas brīži tavā karjerā, kas palīdzējuši virzīties tālāk? Tu strādā tik ilgus gadus vienā uzņēmumā, tur jābūt ir kādiem jauniem izaicinājumiem, jaunām iespējām.

Ja man kāds pirms 20 gadiem teiktu, ka es 20 gadus nostrādāšu vienā uzņēmumā, es teiktu, ka nekad mūžā.

Mans darbs nekad nav stāvējis uz vietas, es sāku kā parasta ierindas juriste šajā uzņēmumā, pēc 8 gadiem es kļuvu par partneri, tas jau ir nedaudz citādāks amats ar vadības funkcijām, vēl pēc 2 gadiem es kļuvu par biroja vadošo partneri, kas ir atbildība par visu biroju. Pēdējos 12 gadus es esmu biroja vadošā partnere, bet birojs pa šo laiku ir ļoti mainījies. Kad es sāku te strādāt, mēs bijām 6 cilvēki birojā, tagad esam vairāk par 90 ar visām no tā izrietošajām sekām – atbildību, vadību.

Vai tu gaidīji, ka tev iedod iespējas, vai tu mērķtiecīgi gāji uz tām?

Mans variants būs aktīvais. Es ticu tam, ka karjera ir darbības vārds, tā nestāv stūrī un negaida, kad tu pie viņas kā lielveikalā aiziesi un šodien paņemsi šo, rītdien – to.

No pirmajām dienām, kad šeit atnācu strādāt, es zināju, ka es kādreiz gribēšu šo biroju vadīt. Un tas bija plāns, kas laimīgā kārtā izdevās.

Es esmu par to, ka karjera ir jāplāno. Ir super, ka uzņēmumi, arī mēs, arvien vairāk domā par to, kā atbalstīt savus jaunos līderus, lai palīdzētu viņiem būvēt karjeru, bet, kad es sāku būvēt savu karjeru, nekā no tā nebija. Atbalsta sistēmām ir jābūt, bet, neskatoties uz to, tas vienmēr būs divu virzienu ceļš, jo karjera neveidojas tāpēc, ka kāds tev to noliek priekšā.

Kādi izaicinājumi, kas pašai ir bijuši kā vadītājai? Kādas ir atziņas jeb mācības, no kā ir nācies mācīties?

Pirmās lietas, kas nāk prātā, ir laika un stresa menedžments. Es jau kopš bērnības esmu perfekcioniste, plānotāja, kurai vajag, lai viss notiek pēc grafika, laikā, paredzami, kārtīgi, lai dienas beigās viss darbu saraksts ir izdarīts, lai es ar tīru sirdsapziņu varu doties mājās.

Tas, ko nākas pieņemt kā vadītājai, ka nekad nebūs ideāla kārtība, nekad nebūs visi darbi ideāli padarīti.

Dažreiz sievietes perfekcionisms attur virzīties tālāk karjerā, tādā gadījumā es ieteiktu no vadītāja pieredzes – apzinies to, ka perfekti nekad nebūs, izlem, kur tavs laika ieguldījums ir visvērtīgākais, kur būs lielākā atdeve, kur vari visvairāk pievienot vērtību, un mērķē uz to.

Esmu dzirdējusi atrunu, ka - vai nu karjera vai ģimene, bet tu nāc no ģimenes kur bija sešas meitas, tev pašai ir ģimene, bērni. Kā tu to visu samenedžē, jo tev ir arī aktīva sabiedriskā dzīve?

Nekas jau nav ideāli, un izlikties, ka es esmu menedžēšanas superzvaigzne un man visās vietās viss ir perfekti – nē, nav.

Tāpat kā ar “to do” sarakstiem, ir labi saprast, ka nevajag 120%, ir labi jau ar 80%, arī mājās vajag nofokusēties un saprast, kas patiešām ir svarīgās lietas.

Man tas ir laiks ar maniem tuvajiem, lai es ar viņiem varu aprunāties, lai es varu būt blakus tad, kad kādam kaut kas sāp un lai es zinu, kas ar viņiem notiek pēc būtības. Bet man ir mazāk svarīgi, kurš viņiem izgludinās kreklu, kurš izmazgās grīdu un kurš dārzā to zāli pļauj. Mana atbilde ir - deleģēt kādam citam (auklītei, dārzniekam utt.) visas nebūtiskās lietas, kuras var notikt arī bez manis. Ja es būtu mēģinājusi izdarīt visu, tad es neko nepaspētu, es būtu nelaimīga un nekas nenotiktu.

Vai tev pašai ir kāda dzīves atziņa vai moto, ko izmanto brīžos, kad nolaižas rokas, jo katram gadās tādi brīži?

Pirmkārt, darbs dara darītāju, un tā ir taisnība - jo tu vairāk dari, jo vairāk izdari. Otrkārt, būtiski ir ieraudzīt tajā grūtību brīdī kaut ko, ko tu vari iemācīties, kaut vai pats par sevi.

Vajag paskatīties uz grūtu situāciju ar ziņkārību vai atrast citu leņķi, kā uz to skatīties. Vienmēr kaut ko var atrast, iespējams, to nevar izdarīt pirmajā mirklī, kad tās rokas nolaižas, bet varbūt var izdarīt pēc dienas vai divām. Ja dažreiz ir tāda situācija, kur liekas, ka tu absolūti nespēj tikt galā vai kur tu neredzi šajā brīdī izeju, var kaut vai iziet staigāt kamēr galva izvēdinās.

Vai arī – “izventilēties” ar saviem domubiedriem, un tad, kad tu ventilējies, paklausies sevi no malas vienu, divas reizes, bet 3. vai 4. pilnīgi noteikti kādas citādas domas atnāks par to situāciju, tu uz viņu spēsi paskatīties citādāk.

Galvenais ir neieslīgt šajā pozīcijā, kad mēs sēžam gultā, raudam. Vajag arī pieņemt, ka tās metodes, kā tu tiec ar grūtību situācijām galā, ar laiku var mainīties, jo arī mēs paši maināmies, nepaliekam uz vietas.

Ko ieteiktu sievietēm, kuras vēlas nokļūt vadošos amatos, valdēs, kuras ir jau savā karjerā sasniegušas noteiktu profesionālo līmeni, bet līdz vadošiem amatiem nav vēl tikušas? Kas būtu top3 atziņas?

Pirmā lieta ir aiziet pie sava esošā vadītāja un par saviem karjeras mērķiem atklāti izrunāties. Es varu garantēt, ka 80 - 90% gadījumu atbilde izaugsmei būs daudz pozitīvāka un pretimnākošāka, nekā tev pašreiz tas liekas.

Mūsu esošie vadītāji ir labs resurss, un viņus dabūt savā pusē ir taktiski pareizi, un tā var būt ļoti laba palīdzība. Mēs bieži vien, kad vēl neesam vadošās pozīcijās, sevi mazliet par daudz konfrontējam, kritizējam.

Baidāmies, ka vadītājs nav mūsu pusē, nesapratīs vai viņiem šķitīs, ka tu dari to, kas tev nav jādara, bet patiesībā lielākoties tas tā nav, jo katra vadītāja uzdevums ir audzināt jaunos līderus.

Vai tev kā vadītājai ir bijis kāds kuriozs, kad atnāk darbinieks un prasa kaut ko pilnīgi neordināru?

Laikam nē. Vadītāji ir daudz vairāk cilvēki, nekā mums liekas. Kad es būvēju savu karjeru, viens no svarīgākajiem cilvēkiem, kas mani atbalstīja, bija no mūsu organizācijas.

Vai tu mērķtiecīgi veidoji savu profesionālo zīmolu, lai sasniegtu karjeras mērķus?

Jā, kad es būvēju savu karjeru, man bija konkrēts plāns. Es biju apzināti sapratusi, ka man ne vienmēr būs 100% taisnība, bet vismaz man galvā bija plāns par to, kuras ir tās īpašības, kas man ir jāattīsta sevī, kas man pietrūkst, lai kādreiz kļūtu par labu vadītāju, kas ir tās lietas, kuras izmērāmos rādītājos man ir jāsasniedz. Nākošais solis - kā to izdarīt. Šāda plāna esamība bija ļoti vērtīga.

Pat tad, ja kaut kad tas plāns mainās, ja par 100 % mēs plānu nesasniedzam, tas tāpat palīdz izdarīt daudz vairāk nekā tad, ja tāda plāna nebūtu.

Tavi apkārtējie cilvēki, šī brīža vadītājs, kolēģi, vadītāji līdzīgos amatos citos uzņēmumos, ir brīnišķīgs resurss, kas var palīdzēt arī izveidot šo plānu. Cilvēki ir daudz pretimnākošāki, nekā mums liekas. Es nekad neesmu pateikusi “nē” nevienai sievietei, kas ir pieteikusies pie manis uz mentoringa konsultācijām, tikai tāpēc, ka es jūtu solidaritātes un atbildības sajūtu.

Ir bijušas tādas sievietes, kas pašas piesakās?

Jā, ik pa laikam. Parasti mans vienīgais nosacījums šai sadarbībai ir, ka tev ir jāparāda, kas tieši ir tava interese, kas ir tavi jautājumi un kas ir tavs mērķis.

Dažreiz esmu dzirdējusi “kā es tā prasīšu palīdzību savas karjeras veidošanā, tas jau tā egoistiski”. Kā ar to tikt galā?

Tur vienkārši saknē ir jāizravē sevī tā sajūta, ka karjera ir kaut kas egoistisks. Katrs aktīvs darbinieks jebkurā līmenī, kaut arī tā vēl nav vadoša pozīcija, ir vērtība vadītājam, jo tādus mēs nesatiekam katru dienu un tādi parasti nav vairākums.

Kādēļ atbalsti "Novatore Impact Summit" sieviešu ekonomiskai spēcināšanai, kas notiks šā gada 22.-23. septembrī?

Es piedalījos arī “Mission: executive”. Man ļoti patīk ideja par to, ka mēs mēģinām veidot tādu kā komūnu Latvijā, kas atbalsta sievietes, jo mums ir šī problēma, ka daudzas sievietes vienkārši neuzdrošinās, lai arī viņām ir objektīvi viss iespējamais, lai viņas būtu tikpat labas vadītājas kā vīrieši. Sievietes vajag iedrošināt, un jebkura forma ir laba.

Jo vairāk mums būs sieviešu vadošās pozīcijās, jo mums būs veselīgāka konkurence uzņēmumos un darba tirgū, jo par vadītājiem netiks pieņemti vienkārši tie, kas ir atlikuši, bet labākie. Un, jo labāki mums būs uzņēmumi, jo labāka būs ekonomika.

Kāda būtu tava “ceļamaizes” atziņa sievietēm?

Tikai mēs pašas, nevis vadītājs vai kāds cits, zinām, kas mums der. Ja mēs pašas aktīvi piedalāmies karjeras plānošanā un veidošanā, tad ir daudz lielāka cerība, ka mēs nonāksim tur, kur mums patiešām patīk.

Jo vairāk mēs būsim atklāti pret kolēģiem un vadītāju tajās dienās, kad mums vajag atbalstu, jo tas atbalsta loks būs jaudīgāks un lielāks resurss, jo mūsu apkārtējie cilvēki mūs labāk sapratīs.

Diemžēl Latvijā mazliet ir tas stereotips, ka mēs kautrējamies nest savas lietas ārā no mājas, tā ir mūsu viensēta, dzīvojam paši, tiekam galā paši, ārā ejam goda drēbēs un ar smaidu, kas karjeras un darba dzīves plānošanā ne vienmēr ir tik labi un jaudīgi. Jo mēs viens otru labāk pazīstam, jo mēs vairāk varam palīdzēt, saprast un atbalstīt. Un protams –

karjera ir darbības vārds, tā ir jāplāno un jādara. Ar katru uzdrošināšanos gūsti atziņu – kas tev der, kas ne, un ko darīt savādāk.

Intervija tapusi sadarbībā ar vadošo starptautisku augstākā līmeņa vadītāju atlases kompāniju "Pedersen & Partners".