Zane Bārtniece: Diskomforts mūs dara stiprākus

Kā tu izvēlējies veidot karjeru medijos un kā nonāci TVNET GRUPĀ?

Man liekas, ja tu paļaujies plūsmai, dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek, un tu nokļūsti tur, kur tev jānokļūst.

Jau vidusskolā, kad bija jāizvēlas, kur doties tālāk mācīties, es vēlējos studēt komunikācijas zinības. Atceros, ka bija iespēja pieteikties "ēnot" studentus, es kā vidusskolniece to izmantoju un devos uz Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti. Pirmā lekcija, ko tad apmeklēju, bija pie Rolanda Tjarves. Es absolūti iemīlējos lekcijā valdošajā noskaņojumā, radošumā un brīvībā, kādā tu vari izpausties gan kā cilvēks, gan - žurnālists.

Pēc vidusskolas beigšanas es tur atgriezos jau kā studente - ar izcilību ieguvu bakalaura grādu, tad arī maģistra grādu, gribēju turpināt mācības doktorantūrā, bet nolēmu ieturēt pauzi.

Tad es sāku strādāt medijā "Draugiem Group", kas tolaik bija viens no lielākajiem medijiem tirgū. Un tā bija viena no labākajām manām pieredzēm, lai es saprastu, ko nozīmē izcila darba vieta: rūpes par cilvēku un orientēšanās uz rezultātu.

Pēc finišēšanas "Draugiem Group" man bija ļoti daudz tehnoloģisko zināšanu, lai vispār izprastu, kā tehnoloģijas var uzlabot ikdienu un palīdzēt nokļūt līdz rezultātam ātrāk un vieglāk, un šī pieredze man ļoti palīdzēja arī turpmāk.

Tagad es zinu, ka virzīties uz priekšu man palīdzēja arī uzņēmumā valdošā radošā un brīvā vide. Un tas ir svarīgi arī tāpēc, ka, jo komfortablāka ir darba vide un laimīgāks ir darbinieks, jo laimīgāka ir vadība.

Un pēc kāda laika es nonācu TVNET GRUPĀ. Man jau bija sava vīzija un redzējums - pats vadītāja amats nebija mans mērķis, drīzāk man bija svarīgi, ko es sasniegšu, esot šajā amatā. Un tajā brīdī es sapratu, cik daudz lielas izmaiņas es personīgi ar savām vērtībām varu izveikt, jo ambīcijas bija pietiekami augstas.

Es esmu ļoti pateicīga savai komandai par to, ka viņi mani sadzirdēja, ka mēs bijām un esam uz viena viļņa. Un tāpēc mēs esam tur, kur mēs esam - viena no vadošajām mediju grupām Latvijā.

Kad tu nokļuvi vadības komandā, kā arī uzņēmuma vadītājas amatā, tu biji ļoti jauna. Kas bija grūtākais un kādi bija lielākie pārsteigumi, sākot pildīt jaunos darba pienākumos?

Man bija 27 gadi. Es vēl šodien dažreiz nespēju tam noticēt – jauna dāma, kurai vēl jāizprot dzīve... Bet acīmredzot man piemita visas īpašības, kas nepieciešamas šim amatam.

Pieredze veidojas procesā, par to nav jāuztraucas. Tāpat arī ticība sev rodas vien procesā. Ja tu uzreiz neesi pārliecināts par sevi, lec iekšā un pārliecība radīsies pati no sevis.

Man pašā sākumā vissmagākais bija saprast, kādā stāvoklī tobrīd bija uzņēmums. Es domāju - finansiālā un jāatzīst, ka arī emocionālā ziņā. Un arī tas, cik tālu un cik daudz būs "jārok". Bet es tiešām redzēju mūsu potenciālu un nebija iemeslu, lai mēs nebūtu tur, kur esam tagad.

Es atceros, ka teicu kolēģiem, ka mēs būsim līderi Latvijā, un tajā brīdī kāda kolēģe teica: "Es apēdīšu peldkostīmu, ja tas tā notiks." Uz ko es atbildēju - darām, pēc tam ticēsiet! Nepagāja ilgs laiks, kad nācās uzcept kūku ar uzdrukātu peldkostīmu un kopā ar šampanieti to laimīgi notiesāt.

Tā ka - dažreiz nevajag ticēt, bet vajag darīt. Konkrētas saplānotas darbības aizvedīs tevi līdz rezultātam.

Personīgi man ļoti patīk diskomforta situācijas, jo es zinu, ka tās dod man iespēju augt un attīstīties, bet visgrūtākais kā jaunajai vadītājai man bija saprast to, ka tirgū ne visi spēlētāji spēlē pēc noteikumiem. Man ir ļoti augstas savas iekšējās vērtības, kuras es nepārkāpšu ne amata, ne naudas dēļ. Es pie šīm vērtībām turos, un tās mani dara laimīgu šajā darba vietā. Es zinu, ka TVNET GRUPĀ visi cilvēki domā līdzīgi.

Runājot par komandu, izklausās, ka šobrīd esat uz viena viļņa. Kādas ir tavas atziņas, kā tur strādā ar savu komandu un kas ir labākie rīki, kā panākt no darbiniekiem labāko rezultātu?

Pirmkārt, es esmu ļoti tieša, kas var patikt vai nepatikt. Nav nekādu pagaldes spēļu. Es arī tādu komunikāciju vēlos saņemt pretī. Otra lieta, droši vien salīdzinot ar citiem vadītājiem, kurus esmu pavērojusi, esmu ļoti klātesoša. Dažkārt līdz pikselim tur, kur vajadzīgs mans atbalsts.

Protams, es apzinos savas robežas un kapacitāti, jo esmu tikai cilvēks, bet to, ka es būšu līdera tipāžs, nevis boss, man bija skaidrs no pirmās dienas, kopš piedalos darba tirgū.

Šī klātesamība ir ļoti būtiska, lai tu esi daļa no komandas, tādēļ es arī sēžu kopā ar visiem, man nav savs kabinets, pieņemšanas laiki un tamlīdzīgi.

Kādā intervijā teici - lai attīstītos, nepieciešams izkāpt no komforta zonas. Kāpēc tu tā domā?

Tā ir mana personīgā pieredze, redzot, kā cilvēki, kuri ir pieredzējuši dažādas smagas situācijas dzīvē, ir mainījušies un tādēļ viņi ir attīstījušies kā personības.

Es gan negribu apgalvot, ka jebkāda izaugsme ir iegūstama vienīgi caur ciešanām. Taču es piekrītu tam, ka diskomforts ir tā zona, kurā ne visi labprāt dodas.

Ar to arī atšķiras vadītāji no darbiniekiem, jo vadītājiem ir iespējams pat piecas reizes dienā piedzīvot diskomfortu. Un, jo vairāk ir šīs diskomforta situācijas, jo tu pats arī vairāk mainies, pielāgojies, adaptējies un izdzīvo. Beigās vai nu tu mainies, vai nebūs šīs attīstības. Diskomforts it tas, kas padara mūs stiprākus.

Vai vari atcerēties situāciju, kad esi apzināti izsitusi sevi no komforta zonas?

Ikdienā tas notiek regulāri - kā jau biznesā. Bet es arī brīvajā laikā daru lietas, no kurām man ir bail. Piemēram, es vienmēr esmu gribējusi iemācīties jāt ar zirgu. Neesmu to darījusi nedz bērnībā, nedz pusaudžu gados. Bet tagad izmēģināju un sanāca!

Tāpat pēdējā laika izkāpšana no komforta zonas - ceļošana vienatnē, būt pašam ar sevi vienatnē.

Tas sākās gandrīz pirms gada, kad devos uz konferenci Portugālē un nolēmu palikt tur vēl mēnesi. Tā man bija pirmā reize, ceļojot vienatnē, daudz kas sagādāja diskomfortu, kaut vai ģeogrāfiski saprast, kā kur nokļūt, tas viss iemeta mani diskomfortā, kad bija jāmeklē risinājumi tikai un vienīgi sevī.

Ceļā esmu satikusi daudz interesantu cilvēku, kurus, iespējams, citos apstākļos nebūtu satikusi. Piemēram, Portugālē satiku kādu septiņdesmit gadus vecu rakstnieku. Viņa sieva diemžēl ir aizgājusi tai saulē, bet viņš savā vecumā mācās sērfot. Un šādi brīži ļoti iedvesmo.

Un vēl svarīgi ir tas, ko, paliekot vecākiem, mēs nedrīkstam aizmirst, cilvēkiem ir nemitīgi jāmācās.

Tas ir mans domu gājiens: nemitīgi turēt acis plaši vaļā, mācīties, augt un attīstīties - tiklīdz pārstāj mācīties, tu noveco, neatkarīgi no tava vecuma tajā brīdī!

Sanāk, ka tu nokļuvi vadītājas amatā dabiski savu rakstura īpašību, darba spēju un arī nejaušības dēļ. Vai, tavuprāt, šādam amatam var sagatavoties? Un ko tu ieteiktu jaunajām kolēģēm, kuras domā par savu karjeru?

Sakarā ar to, ka šoreiz mēs runājam specifiski par sievietēm līderēm - mums patīk kontrolēt un paredzēt visu, bet mums vajadzētu biežāk atcerēties par galveno un vienkārši ļauties.

Un svarīgi saprast savu "kāpēc" – kāpēc tu vēlies būt līdere?

Svarīgi ir arī trenēt pašpārliecību. Pat ja trūkst pašpārliecības, tad noliec to satraukumu vienkārši malā un ej un dari, tā pati no sevis radīsies ar laiku. Kā es saku: "Dari, pēc tam noticēsi."

Tāpat jāpierod pie diskomforta sajūtas. Jo, ja pie tās nepierod, tad ikdienā var būt grūtības ātri pieņemt lēmumus, ātri risināt jautājumus. Varbūt to var uztvert kā spēli, lai ātri spētu pieņemt lēmumus un rīkoties.

Un noteikti sev "nepārdot" argumentus, kāpēc kaut ko nedarīt. Vienkārši ej un dari!

Sarunu ar Zani "Mission Executive III" ietvaros vari klausīties 29. septembrī pulksten 17 vietnē "Instagram". Vairāk informācijas meklē šeit.

Intervija tapusi sadarbībā ar vadošo starptautisku augstākā līmeņa vadītāju atlases kompāniju "Pedersen & Partners". 

Raksts tapis sadarbībā ar "Novatore".