P, 26.09.2022.

Sigurds Siliņš: Čība esi un zābaks paliksi! – šķiet, ka šie skolotājas vārdi tomēr nepiepildījās

Sigurds Siliņš
, LTV žurnālists, “Rīta Panorāma” vadītājs
Sigurds Siliņš: Čība esi un zābaks paliksi! – šķiet, ka šie skolotājas vārdi tomēr nepiepildījās
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Sigurds Siliņš
Sigurds Siliņš Foto: Aksels Zirnis

Šis ir stāsts par maniem skolotājiem, kuri man devuši patiešām daudz. Un tas nebūs par vienu vislabāko skolotāju, jo vēlos izcelt vairākus.

No 1997. gada līdz 2009. gadam es mācījos Rīgas Franču licejā. Un stāstu sākšu ar 3. klasi, kad mums nomainījās klases audzinātāja. Viņu sauc Evija Pakalne, sporta skolotāja, mana klases audzinātāja no 3. līdz 9. klasei. Viņa mums atklāja, ka nupat ir sākusi strādāt par skolotāju un uzreiz – audzināmā klase. Es domāju, ka bijām visai atbildīga klase, tomēr gadījās visādi. Tad nu Evija vienmēr bija mums klāt – gan aizrādīja, gan atbalstīja, gan centās “izvilkt no problēmām”. Tāds stingrs raksturs un stāja. Tas viņai droši vien no sporta, jo visvairāk viņai noteikti patika basketbols (gan spēlēt, gan būt spēles laukumā kā tiesnesei). Pie Evijas vienmēr varēja aiziet, jautāt, neatceros reizi, kad nebūtu palīdzējusi. Pēdējos gados Eviju esmu saticis vairākas reizes, tas, protams, kontekstā ar dažādiem skolas pasākumiem, piemēram, Zinību diena, Skolotāju diena, Rīgas Franču liceja simtgades sporta spēles. Atceros, ka pagājušā gada 1. septembrī Evija mani un manu kolēģi Ilzi Vēberi (esam bijušie klases biedri) uzaicināja uz sarunu ar 11. klašu skolēniem par savas profesijas izvēli. Pēc šīs sarunas sapratu, ka Evija visu man iemācīto un doto spēj dot tālāk arī citiem. Un tādam ir jābūt labākajam skolotājam, arī vienkārši draugam.

Foto: no Rīgas Franču liceja arhīva

Skolotājs patiesībā ir Tev tuvs cilvēks – tā ir lieliska sajūta

Astotajā klasē mācību procesā parādījās fizikas priekšmets. Nu, grūti. To mums pasniedza Biruta Šķēle. Es domāju, ka lielākajai daļai skolēnu nebija bail no fizikas kā tādas, bet gan vairāk no pašas skolotājas. Tas gan ātri varēja mainīties, ja biji ārkārtīgi uzmanīgs, uzcītīgs skolēns. Bet domāju, ka daudziem to arī neizdevās īstenot… Man gāja kā pa kalniem, skolotāja Šķēle man rakstīja piezīmes gan dienasgrāmatā, gan pierakstu kladē. Atzīmes arī bija visdažādākās. Sēdēju pirmajā solā un šķita – kur vēl trakāk. Bet patiesībā skolotāja vēlējās visu pēc savas kārtības, pēc savas patikas. Bet… vai tad tas ir slikti? Diez vai, skolotāji mēdz būt dažādi. Jā, bet spilgti atceros viņas mīlestību pret teātri, operu, kultūru. Viņa fizikas stundas pavisam mierīgi varēja iesākt ar, piemēram, kādas izrādes anotāciju, ar sava viedokļa izteikšanu un jautājumu saviem skolēniem – vai redzējāt šo izrādi? Šo gadu laikā tomēr ar skolotāju Šķēli izveidojās labs kontakts, labas attiecības, it sevišķi pēc skolas absolvēšanas. Atceros reizi, kad Rīta Panorāmā pie mums ciemos bija kāds fizikas skolotājs, rādīja arī eksperimentu un pēc tā es vienkārši pasveicināju ēterā savu fizikas skolotāju Birutu Šķēli. Un tās pašas dienas vakarā man zvana nepazīstams numurs ar jautājumu – vai es zinu, kas zvana? Es saku – jā (biju iepriekš brīdināts, ka manai fizikas skolotājai ir iedots man numurs)! Un tad nu mēs stundu nopļāpājām par visu ko. Un tad atkal bija tā sajūta, ka skolotājs patiesībā ir Tev tuvs cilvēks. Skolotāja Šķēle man teica, ka tajā rītā viņas telefons esot burtiski “uzsprādzis” ar īsziņām, ziņām WhatsApp, zvaniem utt., jo redz – viņas vārds ir nosaukts Rīta Panorāmā!

Foto: no Rīgas Franču liceja arhīva

Jebkurš skolotājs man ir devis daudz

Es vēlos izcelt arī citus skolotājus – Iveta Vīduša un Jolanta Babrāne (latviešu valoda un literatūra), Ilona Gargažina (franču valoda), Ziedīte Dzeguze (sākumskolas skolotāja), Silvija Bērziņa (angļu valoda), Aija Kļaviņa (vēsture), Inese Roziņa (ģeogrāfija), Maija Ruķere (bioloģija), Iveta Pētersone – Lazdāne (direktores vietniece), Rita Caunīte – matemātikas skolotāja un klases audzinātāja no 10. līdz 12. klasei. Stundām ilgi varēju rēķināt un domāt, bieži piedalījos matemātikas olimpiādēs. Skolotājai mēs bijām labi skolēni, centāmies arī sasniegt labus rezultātus, labs laiks vidusskolas posmā kopā ar Ritu Caunīti.

Piedodiet, ja kādu aizmirsu, bet vēlos teikt, ka jebkurš skolotājs man ir devis daudz! Gan zināšanas, gan spēju spriest, gan spēju analizēt, gan spēju saglabāt veselo saprātu un neapjukt visdažādākajās situācijās. Paldies Jums visiem par to! Ar prieku vienmēr satieku Jūs un aprunājos, priecājos, ka tieši viņi joprojām māca mūsu jauno paaudzi.

Un vēlos arī pateikt lielu paldies skolas direktorei Birutai Vīksnai un aicinu bijušos un esošos skolēnus atbalstīt viņu brīdī, kad tas visvairāk ir nepieciešams. Ziedot var šeit.  Kopā mēs varam!

“Čība esi un zābaks paliksi!”

Un – paralēli mācībām Rīgas Franču licejā, es mācījos Jāzepa Mediņa mūzikas skolā (tagad Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skola). Un vislielāko paldies vēlos teikt Guntai Redbergai (vijoles spēle), Irēnai Azacei (solfedžo), Dzintrai Amatai (mūzikas literatūra), Gitai Volovikai (obligātās klavieres). Paldies Jums par devumu manis attīstībā muzikālās izglītības jomā.

Atceros, ka reiz rakstīju diktātu, pēc tam nesu to izlabot solfedžo skolotājai un kaut kas man tur nebija līdz galam izdevies, un viņa teica: “Čība esi un zābaks paliksi!”

Šķiet, ka šie vārdi tomēr nepiepildījās!

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu