Par spīti neatlaidīgām varasiestāžu represijām protesti Irānā pēdējo nedēļu laikā uzņēmuši aizvien lielāku sparu. Saukļi pret teokrātisko režīmu izskan kā uz ielām, tā skolās, kā galvaspilsētā Teherānā, tā citviet plašajā valsts teritorijā. Pasauli pārsteidzis, ka tik daudzi Irānas iedzīvotāji gatavi stāties pretī baiļu mūrim, ko teokrātiskais augstā līdera ajatollas Ali Hamenei režīms ar milzu drošībnieku korpusu uzturējis daudzus gadus. Vai protestiem, kurus pamatā virza jaunā paaudze, varētu izdoties panākt nopietnas pārmaiņas?
Irāna nebūt nav viendabīga valsts, un protesti dažādās sabiedrības un interešu grupās norisinās gana regulāri. Tomēr septembrī radies pretestības vilnis pārlauzis gan sociālās, gan etniskās barjeras un apvienojis cilvēkus, kuri alkst pēc brīvības no apspiestības un bailēm, ko jau gadu desmitiem uzturējis teokrātiskais režīms un tā varasiestādes.
Notiekošie protesti izgaismo nopietnas plaisas šajā baiļu mūrī un arī teokrātiskā režīma dzelzs cietoksnī, kas līdz šim sargājis no nopietna iekšpolitiskā apdraudējuma ajatollu Hamenei. Protestētāji pauž neapmierinātību ne vien ar t.s. tikumības policijas vardarbību, bet arī režīma pieļauto korupciju un masveida tiesiskuma pārkāpumiem, tostarp pretlikumīgām aizturēšanām un slepkavībām. Tagad jau trešo nedēļu katru nakti dažādos Teherānas nostūros dzirdami saucieni “nāvi diktatoram”, ar to domājot tieši augsto līderi Hamenei, kas vienmēr stāvējis pāri dažādiem iekšpolitiskajiem satricinājumiem sava reliģiskā statusa dēļ. Protesta kustība izplatījusies pat režīmam tradicionāli lojālākajos rajonos, piemēram, šiītu svētajās pilsētās Mašhadā un Komā, un apvienojusi gan kurdu minoritāti valsts ziemeļos, gan beludžus dienvidaustrumos. Varasiestādes īpaši brutāli apspiedušas šos protestus, nevairoties protestētājus nogalināt.