Mana pirmā deja bija “Čumuriņš” – trīs pāru deja, kas man nāca diezgan viegli. Bet pēc tam, kad bija jāgatavo pirmā deja lielajam sastāvam, kaut arī man šķiet, ka tā sanāca diezgan talantīga un tīri normāla deja, es atceros, ka man nācās diezgan padomāt un eksperimentēt. Un Guntis bija tas, kurš skaidri un gaiši reizēm tā arī pateica: “Šo mēs metam miskastē.”
Un, kad es jau strādāju Krimuldas vidusskolā, visus 22 gadus Guntis brauca pie manis. Krimuldā man bija vesela skolotāju komanda jeb ekspertu konsilijs, kurā ietilpa Mārtiņš Brauns, Farhads Stade, Uģis Brikmanis, Didzis Jonavs, Reinis Valters, Vilnis Gavars, Guntis Čivčs, reizēm arī Dzintars Niedra – tāda čomu kompānija, kas trešdienās brauca uz baseinu. Tā bija kompānija, kurai es katru nedēļu gatavoju kaut ko atrādāmu. Trešdienās viņi ieradās pusstundu pirms mēģinājuma beigām, un pēc tam mēs gājām pirtī un baseinā kopā ar dzirniešiem. Un tad uz pirts lāviņas es dabūju noklausīties visu par savu mākslu. Viņi man riktīgi “skaloja smadzenes”, un tādēļ man nebija iespējas aizaugt kā vecam dīķim – visu laiku bija jābūt tonusā un jāstrādā, lai viņi kārtējo reizi nepateiktu, ka viss, ko esmu sastrādājis, ir metams miskastē. Protams, kaut ko es ņēmu vērā, kaut ko ne, bet jebkurā gadījumā es esmu ļoti pateicīgs liktenim un šai “skolotāju” kompānijai, kas ļāva man īstenoties kā horeogrāfam.