T, 30.11.2022.

Krūts ķirurģijas virsārsts: laikus neatklāts krūts vēzis rada milzīgu zaudējumu valstij - ne tikai cilvēcisku, bet arī ekonomisku!

Egoiste
Krūts ķirurģijas virsārsts: laikus neatklāts krūts vēzis rada milzīgu zaudējumu valstij - ne tikai cilvēcisku, bet arī ekonomisku!
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: Shutterstock

Attiecībā gan uz zināšanām un aprīkojumu, gan medikamentiem Latviju sasniedz daudzas mūsdienu iespējas vēža ārstēšanā. Tas gan notiek ar dažu gadu kavēšanos, dažkārt ne tādā apjomā, kā vajadzētu, bet mūsdienu iespējas kļūst arvien pieejamākas, un tās sniedz daudz jaunu priekšrocību, tostarp iespējas pamanīt vēzi agrīnā stadijā vai priekšvēža stāvokļus.

Profesors Arvīds Irmejs
Profesors Arvīds Irmejs Foto: publicitātes

Neatliekama nepieciešamība ir vēža reģistrs, bet galvenā problēma ir cilvēku resursu trūkums, jo īpaši – atbalsta personāla trūkums, intervijā secina Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas krūts ķirurģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Arvīds Irmejs.

Dažādos avotos atrodams, ka sievietēm krūts vēzis ir izplatītākais vēža veids. Vai ir izskaidrojums, kāpēc tieši šis vēža veids ir izplatītākais?

– Tas ir ļoti dziļš teorētisks jautājums, un pašreiz uz to nav zinātniski pamatotas atbildes. Varam tikai spekulēt, ka krūts audi atrodas pastāvīgā dažādu izmaiņu procesā – pirms un pēc mēnešreizēm, grūtniecības laikā, krūts barošanas laikā. Iespējams, tāpēc krūts šūnas kļūst ievainojamākas pret dažādiem kaitīgiem, kancerogēniem faktoriem, kas izraisa vēzi veicinošās mutācijas. Mūsdienās zinām, ka vēzis rodas dēļ ģenētiska defekta šūnā. Tad šī šūna sāk nekontrolēti vairoties, kā rezultātā attīstās audzējs.

Kas varētu ietekmēt un uzlabot skrīningu līdztekus sabiedrības atsaucībai?

– Par to mēs esam daudz runājuši. Varbūt esmu naivs, taču uzskatu, ka organizatoriskie uzlabojumi varētu veicināt atsaucību. Rietumeiropā cilvēkam ir ļoti skaidrs skrīninga vēstījums. Tiek precīzi norādīts, kur un kad jāierodas, piemēram, rīt pulksten 10.00 Stradiņa slimnīcā uz skrīninga mamogrāfiju. Mūsu gadījumā cilvēks saņem vēstuli kā aicinājumu veikt mamogrāfiju, nenorādot ne vienu konkrētu iestādi, ne laiku. Būtiski ir arī tas, ka neviens pat īpaši neinteresējas, vai vēstules saņēmēja ir pieteikusies un veikusi šo izmeklējumu. Rietumeiropā šim ļoti seko līdzi – ar cilvēku tiek saskaņots laiks jau iepriekš. Savukārt, ja paciente noteiktajā laikā uz mamogrāfiju nevar ierasties darba dēļ vai kādu citu apstākļu dēļ, cenšas piedāvāt citu laiku. Pats galvenais, lai paciente mamogrāfiju būtu veikusi un būtu to veikusi veselības iestādē, kur speciālisti ir ar atbilstošu kvalifikāciju un ir piemērotas tehnoloģijas. Pie mums, Latvijā, daudz kas no šī pagaidām izpaliek.

Kas pēdējā laikā onkoloģijā ir visbūtiskāk mainījies un līdz ar to arī ietekmējis procesus? Jauni atklājumi, personalizētā medicīna, ģenētiskie testi?

– Nezinu, vai te var izcelt kaut ko vienu, jo daudz kas no tā, kas notiek vai ir pieejams pasaulē, līdz Latvijai jau nonāk. Tiesa gan, ar trīs piecu gadu nokavēšanos, bet sasniedz arī mūs. Attiecībā uz ģenētisko testēšanu esam ļoti priecīgi, ka pēdējos gados šajā jomā ir sadarbība ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģenētikas klīniku. Uzlabojumi vērojami arī ķirurģijā, kur no šī gada valsts apmaksā krūts rekonstrukcijas. Tiešām ir uzlabojumi! Tāpat kopš 1. aprīļa ir kompensēti inovatīvie medikamenti krūts vēža ārstēšanai, kas līdz šim netika kompensēti. Tās ir lietas, ko izjūt un novērtē gan pacienti, gan ārsti.

Cik cerīgi Latvija kopumā tuvinās jaunajām vadlīnijām, kā arī vēža uzveikšanas plāna pieejai un mērķim?

– Šajā ziņā patlaban pati galvenā problēma ir cilvēku resursu trūkums. Mēs varam profesionāli izdarīt daudz, vēl vairāk varam gribēt un tiekties, bet tas sāk ļoti jūtami atdurties pret resursu trūkumu. Un tas nav tikai ārstu un medmāsu trūkums, bet tas ir arī milzīgs atbalsta personāla trūkums. Atbalsta personāls daudzās lietās varētu atslogot ārstu, un ķirurgs varētu operēt, ķīmijterapeits varētu komunicēt ar pacientu par medikamentiem un vairāk viņu pieskatīt. Un atbalsta personālam vajadzētu tādu atalgojumu, lai varētu piesaistīt labu, kvalificētu personālu. Šai ziņā tagad iet ļoti grūti, sevišķi valsts slimnīcās. Tāpēc es redzu to kā vienu no būtiskākajiem riskiem, runājot par nākotnes plāniem.

No jūsu skatupunkta, cik liela ir nozīme vēža reģistra atjaunošanai vai jauna radīšanai?

– Tā ir ļoti svarīga lieta! Mūsdienās ir izgudrots dators, izstrādātas ļoti labas programmas, kas analizē datus, sniedz secinājumus, kuri varbūt pat prātā nav nākuši. Bet, lai to visu mēs varētu analizēt, ir vajadzīgi paši dati. Bez datiem mēs nespējam kaut ko secināt un saprast, piemēram, kas mums ir jāuzlabo. Jebkurš starptautiskais eksperts, jebkurš Eiropas Savienības audits, kurš atbrauc, prasa, – parādiet savus datus. Vēža reģistrs – tie ir mūsu dati. Un, ja nav datu, tad saruna diemžēl ar to arī beidzas. Mēs nevaram redzēt un analizēt, kur no ārstēšanas ir rezultāts, kur ir sarežģījumi, kur ārstēšanā vai diagnostikā varbūt tiek darīts kaut kas lieks, ko nevajadzētu darīt. Ja mēs nevaram redzēt datus, tad viss notiek kaut kādā sajūtu līmenī.

Cik nozīmīga būtu regulēta bioloģisko paraugu un to datu uzglabāšana un izmantošana pētniecībā?

– Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūts, kuru arī es pārstāvu, būtībā jau daudzus gadus nodarbojas ar bioloģiskā materiāla iegūšanu un uzkrāšanu. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam virzīties uz priekšu pētniecībā. Mūsdienās tikai no kaut kādiem atsevišķiem gadījumiem mēs nevaram nekādus secinājumus izdarīt. Te var minēt arī pēdējo atklājumu, pie kura mēs nonācām, ka BRCA1 gēna mutāciju spektrs, trešā biežākā mutācija, ir pavisam cita, nekā iepriekš tika uzskatīts. Tas kļuva iespējams tikai pateicoties tam, ka bija pietiekami liela bioloģiskā materiāla krātuve. Radās hipotēze, aizdomas, uz kā pamata atlasījām paraugus no šīs, sauksim, biobankas, pārbaudījām un pierādījām, ka – jā, tiešām, izvirzītā hipotēze apstiprinās.

Cik lielā mērā finansējums, tā ieguldīšana onkoloģijā pēc tam dod ieguldījumu ekonomikā jeb pienesumu sabiedrībai?

– Es neesmu speciālists finansēšanas jomā, bet nav divu domu, ka ir nepieciešams papildu finansējums un tam visam jābūt saplānotam. Tāpat ir nepieciešami būtiski sistēmas uzlabojumi, kur ir ļoti daudz darāmā. Ilgtermiņā, ja, piemēram, ģenētiskajam izmeklējumam piešķir valsts naudu, mēs atklājam augsta riska personu, kura uz tā pamata veic profilaktisku operāciju. Tādējādi mēs panākam to, ka pēc pieciem vai pēc desmit gadiem šī persona nesaslims, piemēram, ar krūts vēzi, ar ko citādi būtu saslimusi. Pēc tiem desmit gadiem valstij nebūs uz šo pacienti jātērē nauda par ķīmijterapiju, par ilgstošu slimības lapu un pārējo. Cits piemērs – Latvijā, atšķirībā no citām valstīm, nav apmaksāts tāds diagnostisks tests, kas precizē, vai vajag ķīmijterapiju zināmos neskaidros gadījumos. It kā šķiet, ka prasa papildu naudu kaut kam jaunam, bet patiesībā jau ir pierādīts, ka ar to jauno testu iespējams noteikt tādus gadījumus, kad sākotnēji plānoto ķīmijterapiju var nemaz nedot. Rezultāts – samaksājot vairāk par diagnostiku, mēs ietaupām un nemaksājam par medikamentiem. Nav tā, ka nauda tikai jātērē vairāk un vairāk. Ieguldījumi inovācijā arī atmaksājas tieši naudā, vienā gadījumā īstermiņā, citā ilgtermiņā.

Ja es skatos uz savu interešu jomu par pārmantoto krūts un olnīcu vēzi, tur ekonomiskā atdeve ir pat pierādīta, jo citās valstīs ir veikti pētījumi. Piemēram, ko nozīmē, ja 45 gadus veca sieviete saslimst ar trešās stadijas krūts vēzi? Tas nozīmē, ka viņai būs ķīmijterapija, operācija, staru terapija. Viņa gandrīz gadu būs darba nespējīga, saņems darba nespējas pabalstu, pēc tam invaliditātes pabalstu. Un, iespējams, arī pēc tam var būt samazināta dzīves kvalitāte. Nerunājot nemaz par to, ka notiek bēdīgākais scenārijs, kad audzējs ir tik agresīvs, ka nepadodas terapijai, un paciente nomirst. Bet patiesībā viņa bija vēl jauna sieviete, kurai, iespējams, ir bērni, kura bija aktīva profesionāli, piedalījās IKP radīšanā, maksāja nodokļus utt. Tas ir milzīgs zaudējums valstij, ne tikai cilvēcisks, bet arī ekonomisks. Tāpēc būtu vajadzīgs ģenētiskais skrīnings, kurā atklātu augsta riska personas. Pat ja sieviete nevēlas profilaktisku operāciju, viņa jau no 25 gadu vecuma var tikt iekļauta krūšu magnētiskās rezonanses skrīningā, lai potenciālo vēzi atklātu pirmajā stadijā. Tad arī visi izdevumi valstij būtu daudz mazāki.

Jūs minējāt profilaktisku operāciju. Vai krūts vēža gadījumā ir kaut kāda iespēja tik agri kaut ko atklāt, ka iespējams novērst vēža sākšanos?

– Jā, mamogrāfijā tas ir viens no mērķiem – atklāt priekšvēža situāciju. Ir zināms tāds simptoms kā mikrokalcināti, ko sieviete nevar ne sajust, ne sataustīt. Ja to mamogrāfijā atklāj savlaicīgi, tad reizēm pastāv iespēja, ka vēl nemaz nav izveidojies īsts ļaundabīgais audzējs, bet viss vēl ir priekšvēža situācijā un vēzi ir iespējams novērst.

Kā noprotu, ir dažādi ģenētiskie testi – vieni attiecas uz zāļu lietošanu, citi var prasīt ķirurģa darbu?

– Ģenētiskie testi ir vairāku veidu, tieši tā. Ar vienu mēs veselam cilvēkam asinīs nosakām, vai nav paaugstināts risks saslimt ar krūts vēzi. Ja sieviete ar krūts vēzi jau ir saslimusi, nosakām, vai krūts vēzis nav attīstījies ģenētisku izmaiņu dēļ. Šajos gadījumos mēs runājam par pārmantotību. Un ir tādi ģenētiskie testi, kas pārbauda nevis asinis, bet gan paša audzēja šūnas. Tur jau skatās un nosaka, uz kādiem konkrētiem medikamentiem attiecīgās audzēja šūnas varētu labāk reaģēt. Tās izmaiņas nav pārmantotas, un tās ir notikušas audzēja attīstības laikā. Ķīmijterapeitiem šī ir ļoti svarīga informācija, jo palīdz konkrēta medikamenta izvēlē. Īpaši svarīgi tas ir situācijās, kad medikamentozās terapijas laikā novērojama slimības progresija un nepieciešams meklēt citus, efektīvākus līdzekļus.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu