Ivetas Simsones, četru meitu mammas pārdomas par pusaudžu audzināšanu:
Ir ļoti svarīgi, lai bērniem šajā laikā būtu kāds, kam uzticēties, – vecāki vai citi ģimenes pieaugušie, kas spēj ne tikai sadzirdēt, bet arī saprast, kas notiek bērna dvēselē. To šoruden īpaši izceļ arī Pusaudžu resursu centrs diskusijā “Viss sākas no mājām”.
Kur tad sākas māju sajūta, un kas veido to spēcīgo, drošo vidi?
Manuprāt, sarunāšanās ir labs sākums. Manām vecākajām meitām ir 16 un 14 gadu.
Mūsu ikdienā ienāk strauji mainīgs garastāvoklis, asaras, arī noklusētas emocijas.
Viens no mūsu ģimenes galvenajiem principiem ir pārliecība, ka vienmēr ir jācenšas runāt par to, kas mūs satrauc, un tomēr bērniem, kuri ir pieraduši pie tādas kārtības, pēkšņi iestājas bloks, viņi mēģina kaut ko noklusēt, saka, ka viss ir kārtībā, kaut arī nav kārtībā.
Kad prasu – kāpēc neteici agrāk, bērns atbild, ka baidās pats no savām emocijām.
Šajā vecumā ir grūti tikt ar tām galā, saprast, ko īsti jūti. Gribas daudz ko paspēt, visur piedalīties, bet ir mācības, ikdienas pienākumi, kam prasme plānot savu laiku vēl īsti netiek līdzi; kādā brīdī rodas pārslodze, tam seko trauksme, panikas lēkmes, un visas emocijas iet pāri malām.