Simsone par pusaudžu audzināšanu: jāaug kopā ar bērniem, jāmācās un jāatzīst savas kļūdas!

Viedoklis
Egoiste
Simsone par pusaudžu audzināšanu: jāaug kopā ar bērniem, jāmācās un jāatzīst savas kļūdas!
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: Privātais arhīvs

"Jebkurš vecāks vēlas, lai viņa bērni būtu laimīgi. Pusaudža gadi ir sarežģīts laiks, kļūstot no bērna par jaunieti, saskaroties ar pirmajiem pieaugušo dzīves emocionālajiem satricinājumiem un citiem izaicinājumiem, kurus esam piedzīvojuši mēs visi un bez kuriem nemaz nevar izaugt par nobriedušu personību," domā četru meitu mamma Iveta Simsone.

Ivetas Simsones, četru meitu mammas pārdomas par pusaudžu audzināšanu: 

Ir ļoti svarīgi, lai bērniem šajā laikā būtu kāds, kam uzticēties, – vecāki vai citi ģimenes pieaugušie, kas spēj ne tikai sadzirdēt, bet arī saprast, kas notiek bērna dvēselē. To šoruden īpaši izceļ arī Pusaudžu resursu centrs diskusijā “Viss sākas no mājām”.

Kur tad sākas māju sajūta, un kas veido to spēcīgo, drošo vidi?

Manuprāt, sarunāšanās ir labs sākums. Manām vecākajām meitām ir 16 un 14 gadu.

Mūsu ikdienā ienāk strauji mainīgs garastāvoklis, asaras, arī noklusētas emocijas.

Viens no mūsu ģimenes galvenajiem principiem ir pārliecība, ka vienmēr ir jācenšas runāt par to, kas mūs satrauc, un tomēr bērniem, kuri ir pieraduši pie tādas kārtības, pēkšņi iestājas bloks, viņi mēģina kaut ko noklusēt, saka, ka viss ir kārtībā, kaut arī nav kārtībā.

Kad prasu – kāpēc neteici agrāk, bērns atbild, ka baidās pats no savām emocijām.

Šajā vecumā ir grūti tikt ar tām galā, saprast, ko īsti jūti. Gribas daudz ko paspēt, visur piedalīties, bet ir mācības, ikdienas pienākumi, kam prasme plānot savu laiku vēl īsti netiek līdzi; kādā brīdī rodas pārslodze, tam seko trauksme, panikas lēkmes, un visas emocijas iet pāri malām.

Es pati esmu pusaudžu mamma pirmo reizi dzīvē un mācos kopā ar savām meitenēm, man nav iepriekšējas pieredzes, un nav jau arī divu vienādu bērnu,

līdz ar to ir grūti piemērot vienu recepti visām dzīves situācijām. Bet es gribētu domāt, ka drošas vides, māju sajūtas un sirsnīgu attiecību pamatā ir ciešs bērnu un vecāku kontakts. Tas nozīmē pavadīt daudz laika kopā, censties sarunāties un arī tad, ja kaut kas tiek noklusēts, nevis tikai pajautāt – kā tev gāja, bet mēģināt šo sarunu pašķetināt dziļāk.

Foto: Privātais arhīvs

Lai nav tikai “labrīt” un “labvakar” un aizmirstas ar bērniem sarunāties.

Ciešas attiecības ir jāsāk veidot, jau bērnam mazam esot, – tas ir kopīgi pavadīts laiks, ģimenes tradīcijas, ikdienas rituāli. Pamanot, ka mājās ir pusaudzis, būs par vēlu sākt kaut ko darīt.

Foto: Privātais arhīvs

Mūsu vecākajām meitām ir maza vecuma starpība, tāpēc viņām ir vērtīgi, ka svarīgajās sarunās piedalās ne tikai vecāki, bet arī māsa. Viņas viena otru uzklausa, viņām palīdz tas, ka māsa izskaidro savas sajūtas, viņas viena otru labāk saprot. Arī vecākiem ir savā starpā jāsarunājas par to, kā labāk risināt sarežģītas situācijas, kā viņi tādos brīžos jūtas un ko par to domā. Vienlaikus ir skaidrs, ka pusaudži sagaida no pieaugušajiem uzticēšanos.

Cieņa, uzticēšanās un lojalitāte ir svarīga katram cilvēkam jebkurā vecumā, bet pusaudžu gados ir īpaši svarīgi just, ka vecāki netur pārāk ciešā pavadā un pārlieku nenkontrolē.

Esmu no tiem vecākiem, kuri uzskata, ka neviens no malas nevar man palīdzēt labāk par mani pašu. Man ir bail apjukt dažādu speciālistu dažādajos viedokļos, tāpēc es paļaujos uz klausīšanos ar sirdi, savu kļūdu apzināšanos un mācīšanos no tām. Par laimi, durvju ciršana, dumpīga uzvedība un necieņa pret apkārtējiem mūsu ģimenē nenotiek, bet arī mazāk vētrainus emociju izvirdumus nevajadzētu atstāt bez ievērības.

Ir vērts nogaidīt kaut vai dažas minūtes un tad mēģināt saprast, kāpēc bērns tā jūtas un izturas. Taču noteikti ir vecāki, kam bez profesionāļa palīdzības neiztikt.

Mēdz teikt – ir vērts atcerēties, kādi mēs paši bijām bērnībā un pusaudža gados. Bet es neesmu pārliecināta, ka tas tiešām ir vajadzīgs. Manuprāt, mūsu pašu bērnības pieredze ir lieka bagāža. Mēs esam audzināti citos laikos un apstākļos, un mums tomēr jābūt 21. gadsimta vecākiem, jāaug kopā ar bērniem, jāmācās un jāatzīst savas kļūdas. Tā ir pieauguša cilvēka pazīme –

spēt atzīt, ka man vienmēr nav taisnība, neuzspiest savu viedokli. Katrā izaicinājumā var atrast kādu saules stariņu, un no ikvienas grūtas situācijas ir izeja, bet tā ir atrodama, tikai veidojot dialogu un sarunājoties, neuzspiežot vienu pareizo risinājumu.

Iespējams, tieši tad, kad mājās ir pusaudži, mēs pa īstam varam izprast un novērtēt, ko nozīmē būt visiem kopā.

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu