Pazīstamais Krievijas politikas un sabiedrības eksperts Aleksandrs Ņevzorovs plašā ekskluzīvā intervijā Rus.Postimees atbildēja uz visiem jautājumiem par krieviem Baltijas valstīs. Publicists, "kurš atguvies no fašisma", parādīja savu Ukrainas pasi, pauda pārliecību, ka Ukraina nezaudēs Putina karu, un atzinās mīlestībā pret Baltijas valstīm.
Svarīgi tikt skaidrībā. Jums tas nav "Putina karš ar Ukrainu", bet gan "Krievijas karš ar Ukrainu"?
Ak, protams! Tas jau ir skaidrs. Cita lieta, ka tiem, kas aizstāv krievu tautu, un tiem, kas to nolādē, droši vien vienā vai otrā pakāpē ir taisnība. Bet es tikai gribēju teikt, ka cerības uz kaut kādiem nemieriem, uzplaukšanu, uz to, ka pārmaiņas nāks no dziļumiem, ir ļoti vājas. Tomēr šīs cerības joprojām pastāv. Es saprotu, ka pienāks brīdis, kad Krievijas tauta sajutīs, sapratīs, ka ir nežēlīgi piekrāpta un tai ir nežēlīgi atņemtas tiesības.
Par krieviem Baltijas valstīs. Vai viņus var saukt par ķīlniekiem? Un ja jā, tad par ko tieši? Pašu slinkums, nevēlēšanās mācīties valsts valodu, vai tomēr vietējās varas iestādes ar savu izpratni par cilvēktiesībām? Vai kaut kādi impērijas kompleksi?
Lai kas ar viņiem, ar krieviem Baltijas valstīs, notiktu, tā katrā ziņā ir Krievijas vaina, kas viņiem dod maldīgas cerības. Tai izdodas radīt absolūti nepatiesas ilūzijas. Tā kaut kur netālu čaukst ar savu bronzu, liekot domāt, ka ir gatava iebrukt, atgriezties, atjaunot kārtību.
Vainīga Putina analfabētiskā un zemiskā politika pret šiem cilvēkiem. Krievu ideoloģija vainīga. Lielā mērā vainojama tā sauktā "krievu kultūra", kas joprojām turpina barot šīs maldīgās ilūzijas.
Holandē dzīvojošie krievi var runāt par savām tiesībām cik grib, valsts iestādēs rakstīt dokumentus krievu valodā, bet ar šiem dokumentiem viņus izraidīs.
Ir spēles noteikumi, kurus katra valsts nosaka savā teritorijā. Lūdzu, ievērojiet tos, piemērojaties tiem!
Viss jau ir noticis. Sabrukums ir noticis. Nebūs nekādas atpakaļejošas darbības, nebūs Padomju Savienības atgriešanās, nekas nenotiks.
Igaunijā, Latvijā un Lietuvā nebūs krievu pasaules. Viss ir beidzies. Jā, tas ir grūti. Jā, sāpīgi.
Lietuviešu valoda ir ļoti grūta valoda. Latviešu valoda ir ļoti grūta valoda. Igauņu valoda ir ļoti grūta valoda.
Bet, ja cilvēks savai dzīvei izvēlas Rietumus un civilizāciju, iespējams, tā dēļ ir jāpieliek pūles un jāsaprot valodas nepieciešamība. Bet šeit, Eiropā, es nekur nevienam neapgalvoju, ka man ir jārunā vai nu franciski, vai itāliski, vai kaut kas cits.
Krievi, kuri pēc Šengenas vīzu ieceļošanas aizlieguma zaudējuši iespēju apmeklēt to pašu Igauniju, lūdz, lai viņiem izdara izņēmumus. Lai viņi iet uz saviem dzīvokļiem un mājām šeit. Igaunijā vietējie politiķi saka apmēram tā: "Karā viņi var izturēt." Vai tām pašām "Eiropas vērtībām" nav nekādu risku?
Šobrīd, kad viss "deg", arī par Eiropas vērtībām ir ļoti grūti runāt. Es brīnījos, kāpēc lietuvieši tik sāpīgi reaģē uz notikumiem pirms 30 gadiem. Līdz iepazinos, ko viņi ar viņiem izdarīja, kā viņus izsūtīja, kādas mežonīgas represijas, nelietība pret viņiem notika.
Es saprotu, ka tas, ko es saku, ir ļoti nežēlīgi, bet tomēr.
Katrs krievs, kurš neizsakās viennozīmīgi, kurš nedara visu, lai šis karš vai nu apstātos, vai beigtos, kā civilizētā pasaule uzskata par nepieciešamu, katrs ir atbildīgs.
Cik man zināms, visi Krievijā, kas demonstrē veselo saprātu, drosmi, gatavību pretoties Putina fašismam, Baltijas valstīs un jebkurā citā valstī vienmēr tiek uzņemti kā ļoti gaidīti viesi.
Un, ja cilvēks slēpj sevī putinismu, slēpj sevī šo zemisko un pārsteidzoši lielo spēku, tad, iespējams, viņam par to būtu jāuzņemas atbildība. Un, nebūdams pārliecināts, ka cilvēks ir brīvs no putinisma infekcijas, varbūt viņu nemaz nedrīkst ielaist valstī.
Pieskaroties pagātnei, Jūsu klātbūtne Viļņā pirms 32 gadiem. Tieši šajās janvāra dienās. Vai jums ir liegta iebraukšana visās Baltijas valstīs vai varam gaidīt Tallinā? Šeit laikapstākļi ir kā dzimtajā Sanktpēterburgā. Gandrīz.
-Nē, ieeja ir slēgta. Cita lieta, ka man tur šobrīd nav nekādu darījumu. Nav nekāda iegansta, iemesla un iemesla tur parādīties. Manas attiecības ar Baltijas valstīm tiešām ir atsevišķs, sāpīgs stāsts visiem, izņemot mani. Es tev pateikšu pavisam godīgi, kāpēc es neatvainojos, kāpēc es nerāpos uz vēdera. Pirmkārt, tāpēc, ka es nezinu, kā to izdarīt. Jā, man uz pieres ir apdedzis zīmols un no tā slēpties ir bezjēdzīgi. Un pats galvenais - absolūti nav nepieciešams.
Vai Kijiva sagaidīs normālu ieroču piegādi? Vai arī gaidām "konflikta saasināšanos" un palīdzība turpināsies režīmā "tējkarote stundā"?
Kijiva šogad ir daudz iemācījusies. Cita lieta, ka visu šo krājumu izspiešana no Rietumiem ir kā slaukt kazu. Nepamēģinājāt? Tas ir ļoti grūti. Lūk, līdzīga bilde! Bet tomēr Rietumi saprot, ka tā ir šaura aiza.
Un ja Ukraina kritīs, tad nākamā būs Polija. Un tad Čehija un tā tālāk.
Tas ir, gaidīt Kijivas uzvaru, kas nozīmē - visas Ukrainas atbrīvošana 1991. gada robežās nav nepieciešama?
Es absolūti ne mirkli nešaubos, ka Ukraina uzvarēs. Bet saprotiet, problēma ir tā, ka vienkārši izstumšana aiz 1991. gada robežām nedarbosies. Tas neatrisinās problēmu. Krievija tik un tā, lai gan saruks, bet iekarojošās, lielvaras un asiņainā doma nekur nepazudīs. Tas viss joprojām būs.
Mēs sākām ar tavu personīgo likteni, un ar to arī beigsim. Vai Eiropa joprojām ir viesmīlīga vai tiek plānots izpētīt citus kontinentus?
Saproti, es esmu šeit, jo man šeit ir darbs. Man šeit ir lekcijas. Man šeit ir studenti. Man šeit ir viss nepieciešamais. Slava Ukrainai! Lai dzīvo Baltkrievija!