Pēdējā laikā kārtējo reizi aktualizējies nabaga krievu pensionāru stāsts. Tie ir tie cilvēki, kuri arvien intensīvāk cieš no ļauno latviešu varmācīgās vēlmes uzspiest savas valsts valodas apgūšanu. Bet viņi varonīgi turas pretī jau savus sešdesmit līdz astoņdesmit gadus. Un tagad šajā cīņā nāk talkā arī viņu bērni, mazbērni un vienkārši noderīgi idioti.
Grozījumi Imigrācijas likumā, kas paredz, ka Latvijā ar uzturēšanās atļaujām dzīvojošiem krievijas pilsoņiem līdz šī gada 1. septembrim būs jāpierāda valsts valodas prasmes, stājās spēkā jau pagājušā gada septembrī. Pagājuši vienpadsmit mēneši, termiņš tuvojas beigām, bet izrādās, ka ar visu mūžu un vēl papildu gadu, kas nodzīvots kādā valstī, tomēr ir par maz, lai šīs valsts valodu apgūtu elementārākajā pamatlīmenī.
Un arī vainīgais ir diezgan nepārprotami skaidrs – tie ir latvieši. Jo redziet, mēs gluži vienkārši neesam radījuši pietiekami labvēlīgus apstākļus, lai būtu iespējams iemācīties latviešu valodu.
Vispirms manas acis iepletās, kad pat forši, gudri, talantīgi un citkārt saprātīgi latvieši sāka sociālajos tīklos dalīties ar stāstu par 74 gadus veco Natāliju. Kundze ir krievijas pilsone ar kustību traucējumiem, kura uzskata, ka valodas pārbaudes esot pret krievvalodīgajiem izvērsts genocīds. “Genocīds visīstākajā tā formā”.