Jā, ja tikai izvirza mērķus un neko nedara, lai tos īstenotu.
Kā esi tikusi pāri sakāvei vai smagai vilšanās sajūtai? Pastāsti kādu pieredzi...
Uzsākot sociālo projektu Neklusē, īstenojām apzinātības kampaņu, kurā pieaugušie dalījās ar savu mobinga pieredzi, esot upura, vērotāja vai pāridarītāja lomā skolas laikā, - kas viņiem palīdzēja to pārvarēt un ko iesaka jauniešiem. Mēs nezinājām, cik asi sabiedrība uztvers pieaugušo pieredzes stāstus, kas skolas laikā bija pāridarītāji un nožēlo savu rīcību.
Dažu stundu laikā #Neklusē bija lietotākā Twitter mirkļbirka Eiropā, dienas laikā saņēmu daudzus zvanus, kuros nepazīstami cilvēki aizskaroši, rupji un paceltā balsī uzsāka sarunu, nākamajā vakarā bija sižets starp Top3 svarīgākajām ziņām –
“Projekts, kas vēlas samazināt mobingu, atbalsta pāridarītājus”. Ne es, ne Neklusē komanda, ne cilvēki, kas dalījās ar savu pieredzi, šim nebija gatavi. Atzīstu, ka tas bija smagi gan emocionāli, gan pēc tam izrādījās fiziski, jo stress ārkārtīgi ietekmē arī ķermeni.
Kā pārvarēju un ko iemācījos gan es, gan mūsu komanda? Ļoti lielu atbalstu saņēmām no cilvēkiem, kas saprata, ko un kāpēc mēs darām, – jau nākamajā dienā īstenojām pasākumu, kurā psihiatrs Ņikita Bezborodovs un psiholoģe Gunita Kleinberga komentēja to, kā un kāpēc sabiedrība šādi reaģēja, ko mēs varējām uzlabot, lai šī ziņa tiktu uztverta pareizi, – “ir jāizprot, kādēļ pāridarītājs šādi rīkojas, kā novērst cēloņus vidē, kurā viņš ir, kā atbalstīt viņu, lai viņš varētu mainīt savu rīcību”. Pēc šī notikuma 2020.gada februāra sākumā pasaulē un arī Latvijā sākās pandēmija, apmācības skolās notika attālināti, bet Neklusē mācību metodika bija izstrādāta nodarbībām klātienē. Šie bija diezgan lieli izaicinājumi pašā projekta sākumā.