Jau rakstījām, ka, tiekoties Latvijā populārām, spēcīgām sievietēm līderēm un viņu topošajām audzēknēm, tika atklāta Latvijā jau otrā sezona izaugsmes programmai jaunietēm "Beat It", kuras mērķis ir motivēt un atbalstīt jaunas sievietes viņu ceļā uz profesionāliem panākumiem. Piedāvājam nelielu interviju ciklu ar projekta mentorēm. Nākamā uz "Egoistes" jautājumiem atbild režisore Alise Zariņa.
Kāds bija Tavs bērnu dienu sapnis? Par ko vēlējies kļūt un kāpēc?
Par veterinārārsti, žurnālisti un, šķiet, diezgan agrīnā vecumā jau arī par režisori, tāpēc viss pareizi. Šķiet, ka lielākā vai mazākā mērā mani vienmēr ir interesējusi sajūtu fiksēšana un pasaules mainīšana uz labu. Jāsaka, ka abi uzdevumi grūti, bet pirmais vismaz šķiet mazliet iespējams, ticēšana, ka manos spēkos veikt otro - tā jau būtu iedomība.
Tava pirmā darba vieta? Cik liela bija alga un ko par to nopirki?
Pati pirmā, šķiet, bija zemeņu lasīšana, ja nemaldos, varēja dienā tikt pie piecīša, kas bija milzu nauda. Bet īstermiņa projektu cilvēks esmu bijusi vienmēr - vienalga, vai tas ir filmas, reklāmas vai zemeņu lasīšanas projekts, man patīk redzēt vagas galu.
Kāpēc Tu šobrīd dari to, ko dari?
Šobrīd ir aktīvais filmēšanas periods, un šajos milzu slodzes apstākļos es šo jautājumu sev uzdodu katru rītu.
Tavuprāt, veiksmīgas karjeras noslēpums ir…?
Nebūšu mērķauditorija šim jautājumam, identificējos kā mākslinieks un frīlanseris, un nedomāju, ka viens vai otrs iegulstas jēdzienā "veiksmīga karjera", tā drīzāk ir izvēle dzīvot mazliet pa savam, pa ceļam cenšoties nepalikt bez iztikas līdzekļiem un iespējas atslēgties.
Vai eksistē arī nesasniedzami mērķi?
Vai eksistē sasniedzami mērķi?
Kā esi tikusi pāri sakāvei vai smagai vilšanās sajūtai? Pastāsti kādu pieredzi...
Droši vien visgrūtākais ir apzināties savu spēju robežas un tās pieņemt. Mans darbs nereti ir mana vizītkarte, pie tam kaut kas, ko ir grūti paslaucīt zem paklāja, līdz ar to jārēķinās, ka ne ar visu izdarīto var lepoties, bet viss izdarītais lielākoties ir apskatāms. Nesen kāda ļoti daudz sasniegusi sieviete man atgādināja kaut ko it kā ļoti pašsaprotamu, bet kaut ko, ko reizēm atceros, lai sevi mierinātu - ka cilvēkiem nav vājo vai stipro pušu - tas ir tas kopums, kas veido unikālo rokrakstu. Mēs esam pieraduši savas kļūdas redzēt kā kaut ko nosodāmu, es mācos pieņemt, ka tas nav nekas pārāk šausminošs, ja cilvēki redz, ka kaut kas nav sanācis. Tādā ziņā skumjāk ir par idejām, kuras iekšējais kritiķis nogalina pirms tās vispār var pārbaudīt uz plašāku publiku. Tādā ziņā vislielākā vilšanās man pašai ir tas, kam pietrūcis drosmes.
Kas stiprina ticību saviem spēkiem?
Varbūt nepareizi, bet bieži tie ir labi vārdi - tāpēc pati vairs nekaunos apturēt cilvēkus uz ielas, lai pateiktu, ka kaut kas, ko viņi ir paveikuši, man liekas brīnišķīgs.
Esi emociju vai prāta cilvēks?
Kaut kas pa vidu. Ideālais kombo būtu ļaut pozitīvām emocijām gūt virsroku pār prātu un ļaut noticēt, un prātam ļaut kontrolēt negācijas, bet, protams, biežāk gadās otrādi.
Tava miera osta?
Lauku māja meža vidū. Mežs kā tāds.
Vai Tu tici sapņiem?
Tā kā tiem, ko redz miegā, vai tiem, kurus izdomā un piepilda? Es katrā ziņā atbalstu visa veida sapņošanu.
Vērtības, kuras Tu cilvēkos vērtē visaugstāk?
Labestība, spēja uzņemties atbildību un atzīt savas kļūdas, empātija, drosme iestāties par citiem, spēja ieklausīties un pieņemt citādo.
Tavs dzīves moto vai teiciens, kas vienmēr iedvesmo vai liek saņemties?
Daudz un dažādi, gan jau katram posmam savs, bet vienu te iekopēšu, tulkojiet paši:)
Nobody tells this to people who are beginners. I wish someone told me. All of us who do creative work, we get into it because we have good taste. But there is this gap. For the first couple years you make stuff, it’s just not that good. It’s trying to be. It has potential. But your taste -- your taste is still killer. And your taste is why your work disappoints you. (Ira Glass)
Pēdējā labākā grāmata, ko esi izlasījusi, un filma, kura aizkustināja?
Vakaros pēdējā laikā lasu Fēbes Voleras Bridžas seriāla "Fleabag" scenāriju, kas publicēts grāmatas formātā, un tas mani gan smīdina, gan saraudina, no filmām vienmēr grūti izvēlēties, bet kā daudzi (daudzas) aizgāju uz Grētas Gervigas Bārbiju, un laikam jau visvairāk mani aizkustina, ka filma, kurā skaļi (un tas nekas, ka mazliet didaktiski) tiek kritizēta patriarhija, nesasniedzami skaistuma ideāli un korporāciju liekulība, un kuru cita starpā režisējusi sieviete, ir lauzusi tik daudz kases un apmeklējuma rekordus.
Ko tu novēlētu jauniešiem, kuri ir ceļā uz savu sapņu piepildījumu?
Es redzu visu šo paaudzi kā izglītotāku, zinošāku, atbildīgāku (pret sevi, pret apkārtējo vidi), prasīgāku, brīvāku un arī tādu, kas neuzskata, ka vājuma izrādīšana ir kaut kas nepieļaujams - un tāpēc es ārkārtīgi ticu, ka gen-Z potenciāls veidot cilvēcīgāku un drošāku pasauli ir milzīgs. Droši vien novēlu neklausīties tajos, kas velk atpakaļ, iet uz priekšu, kļūdīties, pieņemt savas kļūdas un beigu beigās izvēlēties dzīvi, kas pašu dara priecīgu, vienalga ko domā un saka citi.
