Latvijas hokeja spēkavīra Artūra Šilova vecmāmiņa izkritusi latviešu valodas pārbaudē

“Sievieti, kas stāv man blakus šajā bildē, sauc Irina Šilova. Es turu viņas uzdāvināto viņas mazdēla bildi. Jā, Irina izaudzināja Artūru Šilovu – Latvijas hokeja izlases vareno vārtsargu, pateicoties kura sniegumam mūsu komanda šogad izcīnīja vēsturisko bronzu. Un, jā, Irina ir Krievijas pilsone. Kura lielāko daļu savas dzīves veltīja Latvijai, reiz iemīlot un apprecot šīs valsts pilsoni,” raksta Olga.

“Irina Šilova nav nokārtojusi valsts valodas pārbaudi uz A2 līmeni šovasar. Viņa ir tā, ko daži nosauc un uzskata par “rašistu sērgu”, kas būtu jānosit. Es pazīstu arī daudzu citu, izcilu Latvijas ārstu, ugunsdzēsēju, sportistu, NBS karavīru vecākus, kuriem ir Krievijas pilsonība, bet kuri ir īsteni Latvijas patrioti. Taču viņi neuzdrošinās runāt publiski, jo baidās, ka ar to nodarīs pāri saviem bērniem.

Viņi cieš šo pazemojumu un raud pa naktīm, retoriski prasīdami, kad pēkšņi viņi, šajā valstī 30+ gadus nostrādājuši, kļuvuši tai nevēlami?

Nevienam no viņiem Vladimir Vladimirovič nav zvanījis un lūdzis padomu, vai iebrukt Ukrainā. Nevienu no viņiem neviens nebrīdināja, ka Latvijas prezidenti drīkstēja braukt ciemos pie Putina 2000.gadu sākumā, bet viņiem nāksies maksāt ar savu pēdējo veselību par toreiz pieņemto Krievijas pilsonību.”

“Latvieši, attopieties! Jūsu nacionālās izlases vārtsargs tapa par tik izcilu sportistu tai skaitā pateicoties Krievijas pensijai, ko maksāja viņa vecmāmiņai un ar kuru viņa apmaksāja treniņnometnes un iegādājās hokeja inventāru!

Mani tiešām biedē tas, ka jūs uzdrošināties publiski nosaukt jūsu līdzcilvēkus, iespējams, jūsu draugu un tuvu paziņu vecākus un vecvecākus par “sērgu”, kura būtu jānosit!

Kurā brīdī propaganda un jūsu iekšējās bailes pārvērta jūs par tādām plēsoņām?

Manā dzimtā valoda ir krievu. Es turpināšu tajā runāt ar saviem bērniem. Dzīvojot Latvijā, būdama šīs valsts pilsone, es tiešām pārdzīvoju, ka latviešu valodas aktīvo lietotāju ar katru gadu kļūst arvien mazāk. Es esmu joprojām gatava, lai mani bērni mācās latviešu skolās un apgūst latviešu valodu, tādējādi stiprinot to. Bet, jo biežāk mani nosauc par “sērgu” manā valstī, jo vairāk es domāju par tās pamešanu. Un manā vietā atbraukušie trešo valstu pilsoņi, bez kuriem Latvijas ekonomika tik un tā drīz vien nespēs attīstīties, 95% gadījumu nekļūs par Latvijas patriotiem, nebūs gatavi stiprināt latviešu valodu un attieksies pret šo valsti kā pret vietu, kur piepelnīties, lai atgrieztos uz mājām. Manas mājas ir Latvija, bet es sāku justies šeit nevēlama. Vai tas tiešām ir tas, ko jūs gribējāt panākt?”