Laikā, kad pasaulē viss plūst un mainās, ir pāris lietas, kas paliek nemainīgas. Piemēram, tumsnēja paskata vīriešu spēka gados ierašanās Eiropā no Vidusjūras pretējā krasta. Lai gan patiesībā arī šī tradīcija nevis palikusi nemainīga, bet ievērojami palielinājusies. Politkorekti un iejūtīgi laikam būtu lietot apzīmējumu “bēgļi”, bet, par laimi vai nelaimi, ne pārāk bieži izceļos ar politkorektumu.
Tātad, saucot lietas īstajos vārdos – ekonomiskie migranti jau gadiem pārpludina Eiropu. Tie nav cilvēki, kas nokārto vīzas, lai ar visām ģimenēm legāli dotos uz kādu citu valsti, un tad cenšas tur iedzīvoties. Tās nav arī sievietes ar bērniem, kas bēg no kara, kamēr viņu vīrieši palikuši aizstāvēt dzimteni. Nospiedošā vairākumā tie ir jauni vīrieši, kuri sakāpj laivās, šķērso jūru un pēc tam pieprasa, lai citi par viņiem rūpējas. Jo viņiem vienkārši pienākas.
Pārspīlētais politkorektums panācis to, ka cilvēku un mediju ikdienā ieviesusies ievērojama pašcenzūra. Jo, redziet, visi cilvēki taču ir vienādi, visiem ir vienādas tiesības un pret visiem jāizturas vienlīdz iecietīgi. Viss jāsaka caur puķēm, un savu viedokli labākajā gadījumā jāļauj nojaust. Piemēram, nupat taču izrādījās, ka vairs nedrīkstot pat teikt “krievi spridzina Ukrainu”. Jo ne jau visi krievi.
Lai arī neesmu Sandra Veinberga, esmu nedaudz sekojis līdzi pēdējā laika aktualitātēm Zviedrijā. Tur nenormāli pieaugusi noziedzība, slepkavības, apšaudes un spridzināšanas uz ielām. Pat Stokholmas centrā. Aizgājis tik tālu, ka kārtības ieviešanai iesaistīta pat armija.