Latvijas portreti ⟩ Kā draugu grupiņa pēdējā brīdī no zudības paglāba Ālaves muižu

Braucot uz Penkuli pa Zemgales līdzenumiem, skatiens ieskrienas, līdz atduras pret apvārsni, kurā vakaros iekrīt saule, un tevi pārņem tāds kā Dullā Daukas nemiers. Citiem pagastiem ir bukleti, kas sausā valodā informē par vietas vēsturi, bet Penkule durvis uz savu pagātni paver caur Rutas Zimnohas grāmatu “Vasaras piedzīvojums Penkulē” - aizraujošu lasāmvielu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Stāsts sākas ar rīdzinieku ģimenes pārcelšanos uz laukiem - uz nekurieni, uz Penkuli! Tā nu ir, Penkule nav tūristu apmeklētāko Latvijas vietu topā, toties tai ir potenciāls - 750 gadu vēstures nospiedums.

Raksturojot īsumā, Penkule ir tur, kur kolektīvās komjauniešu kāzas, vējtriece - pirmās brīvvalsts tehnoloģiskais izrāviens, pankūku mešana gaisā, lavandu lauki, gandrīz kā Provansā. Un - Ālaves muiža, ko pirms četriem gadiem kā aizmigušu skaistuli sāka modināt vietējie entuziasti.

Lietas, kas modina atmiņas

Ālaves muiža paslēpusies parkā ar lieliem kokiem. Tā vien šķiet, ka glābšanas riņķis ēkai padots pēdējā brīdī - dažādi laiki, varas un iemītnieki to krietni papluinījuši, tomēr muiža saglabājusi savu majestātiskumu. Biedrība “Penkulē atver durvis”, ko aktīvākie penkulnieki dibināja pandēmijas laikā, lai glābtu vēstures pieminekli un “uzliktu Penkuli uz kartes”, īsā laikā panākusi, ka muiža ir pamanīta - no krūmos ieauguša grausta tā pakāpusies līdz reģionālas nozīmes valsts kultūras pieminekļa statusam. 19.gs. otrajā pusē celtā Ālaves muiža ir viena no četrām koka muižiņām Dobeles novadā un četrpadsmit - Zemgalē.

Saulainā un netipiski siltā rudens dienā mūs pie muižas sagaida biedrības vadītāja Aija Kočina un lapenē, no kuras var baudīt skatu uz muižas profilu un parka taku, steidz mūs cienāt ar zāļu tēju un mājas kūku. Saruna uzreiz iegriežas par augusta vētru, kas Ālavi nav saudzējusi - caursitusi lāpīto jumtu un samērcējusi sienas.

Uzmanību piesaista galds ar padomju laika reliktiem, kas izskatās kā izķeksēts no manas zemapziņas dzīlēm, kur glabājas sen aizmirstas lietas. “Te mums ir vēstures, anatomijas un ģeogrāfijas stundas,” smejas Aija. Šķirojot biezo kultūrslāni jeb, vienkāršāk sakot, netīrumu kalnus, atklājās padomju laiku liecības no 50. līdz pat 90. gadiem. Dihlofosa pudelītes mušu indēšanai, sinepju tūbiņa, telefona aparāts ar meditatīvu ciparu ripu, magnetafona lentes, ķemmītes - tik nolietotas, ka neviļus aizdomājies par to, cik ilgi mēs lietojam lietas. Pat lielās siļķu bundžas dibens rūpīgi aizlocīts un pārveidots par paliktni. Zobu protēžu, kas te atrastas vairumā, nav - pieaugušas kājas.

Pītais dekors no 80. gadu beigām, kad bija modē rokdarbi, man atgādina mājturības stundas skolā, kas man bija tīrā spīdzināšana.

Odekolona pudelīte, netālajā Dobelē ražota gumijas rotaļlieta, sarūsējusi izkapts, kas daudzus gadu desmitus gulējusi zemē. Aija rāda dzeloņdrāts gabalu, kas bija ieaudzis kokā, visticamāk, palicis no 40. gadu beigām. “Arī šis ir kultūrvēsturiskais mantojums, jo nevienu vēstures posmu nevaram izsvītrot,” saka muižas saimniece.

Tālumā ķēmīgi slejas milzu papeles, kas neiederas ainavā. Aija paskaidro, ka tās pašas ieaugušas un pamazām tiks izzāģētas. Uz muižas parku ved baltu oļu taka, kas skrapst zem kājām. Kur parks? Jūtos kā uz meža takas, bet pie vainas ir mani stereotipi, jo parks nebūt nenozīmē pliku zālienu ar dažiem dižkokiem. “Šis būs idealizēts mežaparks - tā sauktais Jaunauces modelis,” paskaidro Aija. Izrādās pamestība Ālaves apkārtnei nākusi par labu - tā ļauj parku atjaunot tuvu autentiskajam modelim. Parkā saglabājušās vairāk nekā 35 koku un krūmu sugas, no tām 22 svešzemju. Dzīva ir arī zemsedze - te zied vijolītes, vizbulītes un neaizmirstulītes, kas citos parkos nav atrodamas. “Koki un krūmi, ko uzskatām par parastiem, patiesībā ir ievesti un kādreiz auguši tikai muižas parkos,” stāsta Aija.

Piemēram, tik ierastais ceriņš ir attāls olīvu radinieks un nācis no Balkāniem, bet filadelfs, ko saucam par jasmīnu, aug no Itālijas līdz Kaukāzam. Baltā sniegoga nāk no ASV, karagana no Mongolijas.

“Muižas centrs bija paraugs zemniekiem, kas tajā nošpikoja augu modi. Sākumā turīgākajās, pēc tam arī citās sētās parādījās koki un krūmi no muižām.” Izmetam līkumu pa veselības taku, kur parasta pļava, ja ielūkojas vērīgāk, pārtop mājas aptieciņā, bet man kārojas pieskarties muižas galvenajai ēkai.

Aija, izbūrusies cauri muižu vēsturei, zina stāstīt, ka soliņi pie muižu ieejas, kas redzami daudzviet Latvijā, ir vēsturiska aplamība un “krievu stils”. Pie ēkas soliņus nekad nelika - tos novietoja parkā, lai, rāmi pastaigājoties, var piesēst un baudīt apkārtni.

Sveicieni no pagātnes

“Es teiktu, ka nevis mēs atradām ēku, bet tā atrada mūs,” saka Aija, pasmejoties, ka tie, kas ņemas ar vecām ēkām, ir “drusku ar putniem”.

Arhīvos pētot muižas dzīvesstāstu, Aija uzdūrās ziņām par fon der Rekes ģimeni, kas bija pēdējie muižas īpašnieki pirms agrārās reformas, un aizsūtīja vēstuli Kanādā dzīvojošajam Georgam fon der Rekem. “Pavasarī saņēmām vēstuli no viņa atraitnes, un izrādījās, ka dienā, kad mēs vēstuli izsūtījām, – 17.martā – pēdējais muižas īpašnieku dēls aizgāja mūžībā. Kundze rakstīja: vīrs būtu priecājies, ka kāds uzņēmies rūpes par muižu, kur vīrs bērnībā pavadījis vasaras. 90. gados pēc neatkarības atgūšanas viņi vairākas reizes apmeklēja muižu, pēdējo reizi 2006. gadā. Viņš ir dokumentējis savas atmiņas, no kurām daudz ko uzzinājām par muižu. Georgs bija jaunākais bērns ģimenē un Ālaves muižā vasarās dzīvoja līdz sešu gadu vecumam, kad viņa vecāki izšķīrās.”

Fon der Rekes atmiņās muiža atdzīvojas 20.gs. pirmajā pusē. Nav nemaz tik grūti iztēloties, kā no netālās dzelzceļa stacijas uz šejieni braukuši Berlīnes radi.

Kā pierādījumu tam, tīrot ēku, domubiedri zem nobirušas apmetuma kārtas atrada pielīmētas Berlīnes avīzes.

“Pirmajā ziemā, kad sākām kaut ko darīt, skatāmies, vēl viens caurums, kur plēve jāpieliek. Kamēr vīrs to darīja, pamanīju, ka no sienas novēlies pamatīgs tapešu slānis. Zem tā vācu avīze, kurā fotogrāfija - mamma ar bērniem pie Ziemassvētku eglītes. Tas bija kā sveiciens no muižas mums pirmajā Adventē.” Tā muiža pamazām atklāj savus stāstus, un tā vien liekas, ka tai ir daudz ko pavēstīt - vajadzīga vien atvērta sirds un vēlme saskatīt.

Atbraucot šurp pēc vētras, skatos – logā sēž ruds kaķis. Apkaimē tāda nav, no kurienes tas te uzradies? Bet rudie ir laimes kaķi!

"Vecām ēkām ir pavisam citāda dvēsele nekā svaigi celtajām, tās daudz ko piedzīvojušas. Lai gan ēku skāris laika zobs, tā ir ļoti saudzēta, jo koks ir sensitīvs materiāls, un tas ir brīnums, ka šāda pērle ir saglabājusies tik labā stāvoklī,” turpina Aija.

Sadarbībā ar arhitektu Ēriku Cērpiņu ēkai ir veikta arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija un izstrādāti glābšanas darbu scenāriji. Lai gan muižas kungu nams ir samērā vienkāršs, tā fasādi rotā grebta koka zobiņrinda un ozolzīles mājas stūros. Savukārt durvju apdare ir amatniecības meistardarbs. Pēckara gados ēkā izbūvēti 13 dzīvokļi, kurus piešķīra viesstrādniekiem, kamēr tie gaidīja rindā uz labākiem dzīvokļiem. Grūti iztēloties, kāda bija šo cilvēku ikdiena - ūdens jānes no akas, tualete pagalmā, ēdiens jāgatavo uz malkas plīts.

Pažobeles noslēpumi

Kungu mājas viens spārns nožogots ar lenti, jo vētras sekas liek sevi manīt. Man gribas redzēt, kur atrodas “pazudušais salons”, ko padomju laikos slēpa starpsiena. Nostājoties telpas vidū, skatam paveras efektīga amfilāde.

Bet grīdas dēļi pazuduši tāpēc, ka vēl nesen te kāds meklējis apslēptu mantu.

Žēl veco pienaino logu stiklu, ko sašāvusi krusa. Toties pārsteidz koši zilais 19. gadsimta tapešu ornaments, kas spītīgi spraucas cauri tapešu slāņiem. Tā ir – lietas pārsteidzoši tieši atklāj savu saimnieku raksturu un dzīvesveidu. Lūk, paštaisītas žurku lamatas, grābeklis ar koka zariem. Pēdējā mājas iemītniece Annas tante mūžībā aizgāja pirms desmit gadiem, atstājot skapi, kura plauktos glīti salocīts apģērbs, maz nēsātas, laikam jau izejamās bērnu sandales un balles kurpes.

Mani “uzrunā” vecs skapis, kura durvīs ar melnu tinti uzšņāpts “Gauja.. 1979. gada 15.09.” Visticamāk, ka Gauja – tā sauc govi, bet datums ir sēklošanas.

Aija atceras, ka vienā no pirmā stāva lielajām istabām līdz pat 80. gadu beigām brīvdienās tika rādīts kino. Pērn Muzeju naktī kino atgriezās vecajā ēkā. Īpašākai sajūtai mēmais kino ar Čārliju Čaplinu. “Tai sajūtai tik maz vajag... Tu skaties kino vēsturiskā ēkā, un rodas dežavū sajūta – tu pārcelies laikā.”

Pirmajā ziemā, kad domubiedri sāka tuvāk iepazīt un uzkopt muižu, kultūrslānis vietām bija metra, divu augstumā. Kamēr citi sūrojās par pandēmijas depresiju un vakarus pavadīja ar gadžetiem rokās, soctīklos apspriežot, cik “viss ir slikti”, draugi no Penkules saģērbās tā siltāk, uz pieres piestiprināja lukturīti, lai neapkurinātajā, tumšajā muižā, kas vairāk līdzinājās spoku mājai, rāpus pa centimetram vien ar smalku lāpstiņu starp trušu mēsliem un olu čaumalām uzietu īstus dārgumus. Piemēram, greznus 19. gadsimta podiņu krāsns fragmentus.

Aija atceras, kāds prieks viņu pārņēma, pažobelē atrodot pavisam sīku, bet neparastu lietu - konfekšu papīriņu no pirmskara saldumu karaļa Vilhelma Ķuzes šokolādes fabrikas. Cilvēka, dzimtas, tautas liktenis vienā konfekšu papīriņā!

Viens no veiksmīgākajiem pirmās Latvijas brīvvalsts uzņēmējiem mira 1941.gadā izsūtījumā, kaut kur Soļikamskā. Viņa kapavieta nav zināma, toties mēs visi zinām, kā garšo Ķuzes fabrikas mantinieces “Staburadzes” saldumi. Bērnības atmiņas uzjunda pat ovālā 70. gadu Tērvetes alus etiķete, saudzīgi izcelta no gružiem.

Pārsteidz, ka vecajā mājā, kas brūkot sauc pēc palīdzības, ir tik patīkami uzturēties. Pirms dodos prom, apsolu atgriezties Ālavē pavasarī, kad daba modīsies. 

Projektu "Latvijas portreti" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild SIA TVNET GRUPA