Apmēram katram trešajam jeb 36% iedzīvotāju būtu iebildumi dzīvot kaimiņos ar bijušo ieslodzīto, liecina Ieslodzījumu vietu pārvaldes (IeVP) veiktais pētījums par sabiedrības attieksmi un pastāvošajiem stereotipiem attiecībā uz esošajiem vai bijušajiem ieslodzītajiem.
IeVP aģentūru LETA informē, ka pētījums ir īstenots četrās sabiedrības grupās, aptaujājot plašāku Latvijas sabiedrību, darba devējus, personas, kas pašlaik atrodas ieslodzījumā, kā arī bijušos notiesātos, kas sodu izcietuši ieslodzījuma vietā.
Pētījuma sadaļa, kuras laikā tika aptaujāti Latvijas iedzīvotāji, atklāj, ka lielākā daļa aptaujāto jeb 66% pazīst vai ir kontaktējušies ar kādu cilvēku, kas pašlaik ir cietumā vai kādreiz ir tur bijis. Salīdzinot ar 2018.gadā veiktā pētījuma datiem, šis rādītājs ir samazinājies. Apmēram trešdaļai aptaujāto pieredze ar esošajiem vai bijušajiem ieslodzītajiem ir kā ar paziņām, un apmēram desmitajai daļai bijušais vai esošais ieslodzītais ir ģimenes loceklis vai draugs.
Vairums jeb 78% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka cilvēks, kurš vienu reizi izdarījis noziegumu, spēj laboties, turklāt tikai nedaudz mazāk jeb 73% iedzīvotāju uzskata, ka, palīdzot bijušajiem ieslodzītajiem iekļauties sabiedrībā, ir lielāka iespēja, ka viņi neveiks jaunus noziegumus. Tomēr teju katrs piektais jeb 17% aptaujāto uzskata, ka laboties būtu spējīgs arī cilvēks, kas noziegumu izdarījis vairākas reizes.
Vairākums aptaujāto Latvijas iedzīvotāju tic, ka cilvēks, kurš izcietis sodu cietumā, var pilnvērtīgi atgriezties sabiedrībā. Tam, ka vairums cilvēku, kas nokļuvuši cietumā, ir apstākļu upuri un ir pelnījuši saņemt palīdzību, piekrīt 30% aptaujāto. Ievērojami lielāks (51%) ir to iedzīvotāju īpatsvars, kuri domā pretēji.
Nedaudz vairāk nekā trešdaļai respondentu - 36%- būtu iebildumi dzīvot kaimiņos ar bijušo ieslodzīto, turpretī 44% no aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem kopumā nepiekrīt, ka tādēļ viņiem rastos iebildumi. Aptaujātie iedzīvotāji neviennozīmīgi vērtē apgalvojumu par iespēju būt tuvās draugu attiecībās ar bijušo ieslodzīto, toties 41% no respondentiem kopumā piekrīt, ka nevarētu kļūt par tuvu draugu bijušajam ieslodzītajam, vienlaikus tāds pats respondentu skaits uzskata, ka tomēr nepiekrīt šim apgalvojumam.
Izvērtējot dažādus palīdzības un atbalsta veidus, kas esošajiem vai bijušajiem ieslodzītajiem palīdzētu atgriezties sabiedrībā, vislielāko atbalstu šogad respondenti pauž praktiskajai palīdzībai darba atrašanā - tā norādījuši 90%. Respondenti lielākoties atbalsta arī palīdzību atkarību ārstēšanai. Vismazāk aptaujātie atbalsta palīdzības sniegšanu esošajiem vai bijušajiem ieslodzītajiem materiālās un finansiālās palīdzības veidā.
Tikmēr paši ieslodzītie uzsver ģimenes atbalsta nozīmi pēc iznākšanas no cietuma. Vairākums jeb 87% ieslodzīto atzīst, ka ģimenes atbalsts ir svarīgākais faktors, lai varētu atgriezties sabiedrībā.
Pētījuma rezultāti rāda, ka ieslodzījumā esošie lielākoties ir motivēti iegūt izglītību vai kvalifikāciju, atrodoties cietumā, kā arī gatavi iekļauties darba tirgū pēc iznākšanas brīvībā. Lielākā daļa respondentu iespēju iegūt izglītību ieslodzījuma vietā vērtē kā noderīgu. 81% aptaujāto aptaujas veikšanas brīdī vai iepriekš ir iesaistījušies pamata, profesionālās vai vispārējās vidējās izglītības apguvē ieslodzījuma vietā.
Vairāk nekā puse respondentu ieslodzījuma vietā izvēlējās iegūt izglītību, lai apgūtu jaunas prasmes vai profesiju. Trešā daļa aptaujāto vēlējās saturīgi pavadīt brīvo laiku, savukārt 26% to darīja vai dara, lai iegūtu diplomu, ko var uzrādīt darba devējam vai lai atrastu darbu pēc iznākšanas no cietuma.
Lielākā daļa aptaujāto notiesāto personu uzskata, ka viņu izglītība, zināšanas un iemaņas ir pietiekamas, lai atrastu darbu. 17% aptaujāto uzskata, ka būtu nepieciešama papildu izglītība, un plāno to iegūt vai pašreiz iegūst cietumā. Līdzīgi kā 2018.gada aptaujā, arī 2023.gada dati rāda, ka lielākā daļa ieslodzīto plāno meklēt algotu darbu pēc atbrīvošanas no cietuma. Tikai 9% aptaujāto ieslodzīto neplāno meklēt algotu darbu un 6% šobrīd vēl nezina, vai meklēs algotu darbu.
Tie notiesātie, kuri plāno strādāt pēc atbrīvošanas, 42% gadījumu savam darba devējam neslēps, ka ir bijuši ieslodzījuma vietā.
Pētījums liecina, ka darba devēju vidū samazinās skepse par bijušo ieslodzīto nodarbināšanu.
Līdzīgi kā iedzīvotāju grupā, arī lielākā daļa darba devēju uzskata, ka cilvēks, kurš vienu reizi ir izdarījis noziegumu, spēj laboties, bet nepiekrīt tam, ka laboties spētu cilvēks, kurš noziegumu izdarījis vairākas reizes. 84% darba devēju pilnīgi vai drīzāk piekrīt uzskatam, ka bijušajiem ieslodzītajiem ir jāpalīdz iekļauties sabiedrībā, jo tas mazina iespēju, ka viņi veiks atkārtotus noziegumus.
Savukārt 78% darba devēju uzskata, ka darba devējs, kas nodarbina bijušos ieslodzītos, sniedz ieguldījumu sabiedrības drošībā.
No aptaujātajiem darba devējiem tikai 10% norādījuši, ka viņiem ir pieredze ar bijušo ieslodzīto nodarbināšanu. Savukārt no tiem, kas šobrīd nenodarbina bijušos ieslodzītos, 19% norādīja, ka būtu gatavi nodarbināt bijušos ieslodzītos. Tas ir par 5% vairāk nekā 2018.gadā. Turklāt aptaujas dati rāda, ka darba devēji ir kļuvuši mazāk kritiski un kategoriski pret iespēju nodarbināt bijušos ieslodzītos - ja 2018.gadā 28% aptaujāto darba devēju teica kategorisku "nē" bijušo ieslodzīto pieņemšanai darbā, tad šī gada aptaujā šādu darba devēju ir 18%.
Vismazāk iebildumu darba devējiem būtu nodarbināt bijušos notiesātos par braukšanu alkohola reibumā. Šos notiesātos būtu gatavi nodarbināt vairāk nekā puse - 51% aptaujāto darba devēju, savukārt visnegatīvāk darba devēji ir noskaņoti pret notiesātajiem par izvarošanu - kopumā 90% nenodarbinātu, līdzīga attieksme ir pret notiesātajiem par slepkavību - 86% respondentu šo grupu nenodarbinātu. Tāpat 82% respondentu nenodarbinātu notiesātos par tīšiem miesas bojājumiem, savukārt 80% respondentu kopumā neatbalsta notiesāto par narkotiku ražošanu, ieviešanu un izplatīšanu nodarbināšanu.
Respondentu vidū nav neviena darba devēja, kas uzskatītu, ka darba devējam nav jāzina par darbinieka iepriekšēju sodāmību vai atrašanos ieslodzījuma vietā. Turklāt vairāk nekā puse uzskata, ka darba devējam tas būtu jāzina vienmēr, 39% uzskata, ka tas jāzina tikai likumā noteiktos gadījumos, bet četri procenti aptaujāto darba devēju uzskata, ka tas jāzina, ja pats darbinieks izvēlas informēt par to.
