RUS TVNET labdarības akcija “Sajūti ar sirdi”: aicinājums atbalstīt Latvijas Neredzīgo biedrību

Nogriežoties no trokšņainās Juglas ielas, mēs nokļūstam teju uz meža ceļa, kas ved uz Strazdumuižu. Šo ielu sauc par Braila ielu, un tā nav nejaušība – tā ir atsauce uz Braila rakstu jeb rakstības metodi, kuru izmanto, lai akli cilvēki vai cilvēki ar vāju redzi varētu lasīt un rakstīt.

Juglas ezera krastā, priežu ielokā atrodas vēsturiskās Starzdumuižas ēkas. Šai vietai ir sena vēsture – pirmo reizi tā pieminēta jau 16. gadsimtā. Divus gadsimtus vēlāk muižas teritorijā tika uzbūvētas jaunas ēkas, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Šobrīd muižas ēkas izmanto Latvijas Neredzīgo biedrība. Tā ir vecākā un lielākā sabiedriskā labuma organizācija, kas apvieno un pārstāv 1., 2. un 3. grupas cilvēkus ar redzes invaliditāti un viņu intereses.

Daudzstāvu mājās, kas muižas teritorijā uzbūvētas 20. gadsimtā, dzīvo vairāki simti cilvēku, daļa no viņiem ir neredzīgie.

Neskatoties uz to, ka šeit ir vairākas ēkas, uzmanību piesaista viena – siltināta ēka Braila ielā 4. Tas ir klubs “Strazdumuiža” - galvenais kultūras dzīves centrs Rīgā cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Klubs darbojas kopš 1963.gada.

Šeit regulāri notiek vokālo ansambļu, kora, pūtēju orķestra un deju kolektīva koncerti, dzejas un teātra izrādes, gadskārtām veltīti pasākumi.

No ārpuses ēka izskatās glīti – atjaunota fasāde, jauni logi un nomainīts jumts. Fasādes renovācija veikta pirms dažiem gadiem, īstenojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstītu energoefektivitātes palielināšanas projektu.

“Tas vienkārši ir skaists iesaiņojums,” stāsta Latvijas Neredzīgo biedrības projektu vadītāja Sandra Šmaliņa, aicinot mūs iekšā ēkā.

Ieraudzītais mūs šokēja. Ēkas interjers ir kā padomju estētikas muzejs – noplukuši skapīši, brūnā krāsā krāsotas flīzes, atlīmējušās tapetes un plaisas griestos.

Vienīgā liecība par mūsdienām ir plastmasas logi, mūsdienīgi radiatori un jaunas elektrības kontaktligzdas, kas vairākās vietās tika izvietotas fasādes renovācijas laikā.

Kā norāda biedrības darbinieki, biedrībai izdevies savākt līdzekļus jaunas santehnikas un flīžu iegādei, tomēr naudas remontam nav.

“Kluba telpas nav remontētas kopš ēkas uzcelšanas. Aptuveni 60 gadus,” stāsta briļļains vīrietis gados, ar atslēgu saišķi rokās.

Tas ir Vilis – kluba pārvaldnieks. Viņš ir 1. grupas redzes invalīds.

“Pirmais, kam gribu pievērst uzmanību, ir tualetes. Tās mums ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Šīs tualetes ir vēl no padomju laikiem,” stāsta Šmaliņa.

Tālāk mēs dodamies uz aktu zāli – visapmeklētāko telpu ēkā.

“Protams, zāle obligāti ir jāatjauno. Šeit regulāri notiek koncerti, šeit visu laiku nāk cilvēki,” uzsver Šmaliņa.

Aktu zāle ir plaša telpa ar nelielu skatuvi. Pati telpa ir apmierinošā stāvoklī, bet ar skatuvi gan situācija ir bēdīga.

Koka pakāpieni, kas ved uz skatuvi, ir noplukuši, savienojuma vietās ir redzamas spraugas. Sarkanā krāsa, kurā kaut kad krāsota skatuve, ir ļoti nodilusi.

Uz grīdas redzamas arī baltas līnijas un krustiņi. Tā vājredzīgie mākslinieki saprot, kur sākas un beidzas skatuve.

“Kaut kad te gribēja remontu taisīt, sāka ar skatuves sienām. Tomēr līdz galam nepabeidza, tāpēc mēs tās vienkārši esam aizseguši ar baltiem aizkariem.

Aiz skatuves ir eja uz aizkulisēm. Pa tumšu gaiteni Vilis ved mūs uz Mazo zāli. Tā ir neliela telpa, kurā gar sienām atrodas krēsli. Vienu sienu aizņem vecs skapis.

“Šeit arī uz grīdas ir līnijas vājredzīgajiem, lai viņi saprastu, cik tālu var atkāpties. Grīdu jūs paši redzat, mums uz grīdas uzlika skaidu plātnes, un tā viss arī palika. Dejotāji tieši šeit arī mēģina, šeit vismaz divreiz nedēļā notiek arī sporta nodarbības. Grīda ir briesmīga, mēs to pat iztīrīt nevaram,” stāsta Vilis.

Pēc tam pārvaldnieks aizved mūs uz vokālo klasi. Nelielā telpa ir pilna ar mūzikas instrumentiem un mikrofoniem. Pie sienas redzams nodzeltējis padomju radiouztvērējs “Majak-202”.

“Tehniku mums arī vajadzētu jaunu, tomēr tas jau ir cits stāsts. Remonts ir svarīgāk,” norāda Vilis.

“Šeit var filmēt filmas par padomju laiku. Kur jūs vēl atradīsiet tik reālistisku atmosfēru?” joko Sandra Šmaliņa.

Pretī klasei ir neliela virtuve. Netīrs ledusskapis, sienas klāj baltas un zilas flīzes, aprūsējusi izlietne, nodilusi grīda, un pat tējkanna šeit ir jau kopš pagājušā gadsimta.

Tomēr virtuve tiek izmantota – par to liecina dažas jaunas krūzes trauku žāvētājā.

Kāpņu telpā uzmanību piesaista liels sadales skapis uz kura lieliem burtiem krievu valodā rakstīts “Spriegums. Bīstami dzīvībai”.

Otrā stāva telpas izmanto tikai kluba biedri, citi cilvēki šeit nenāk.

Kluba ēka un citi nekustamie īpašumi ir Latvijas Neredzīgo biedrības valdījumā. Biedrībai ir pienākums šos īpašumus uzturēt. Tomēr problēma ir apstāklī, ka remontam nepieciešami ievērojami līdzekļi, bet biedrībai to nav.

Galvenos ienākumus biedrība gūst no ziedojumiem un nekustamā īpašuma.

“Minimālu finansējumu mēs saņemam no Rīgas domes, tomēr ar to nepietiek pat komunālo pakalpojumu izmaksu segšanai. Šo ēku mēs arī nevaram iznomāt Eiropas projekta dēļ. Sanāk, ka mums nav naudas nedz šīs, nedz citu ēku labiekārtošanai,” norāda Sandra Šmaliņa.

2020.gadā Latvijas Neredzīgo biedrība noslēdza līgumu ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu, saskaņā ar kuru ēka tika nosiltināta. Līgums nosaka, ka biedrība šīs telpas nevar iznomāt līdz 2025.gadam.

Biedrība uzsver, ka kluba remonts ir prioritāte, tomēr tā ne tuvu nav vienīgā biedrības ēka, kuru nepieciešams atjaunot.

“Šis ir mūsu kultūras centrs. Cilvēki ar redzes traucējumiem var šeit nākt un dejot, dziedāt, uzstāties un darboties kolektīvos. Pie mums regulāri notiek koncerti, visos svētkos. Viņi nevar redzēt, bet viņi dzird. Viņiem tas ir svarīgi,” norāda Šmaliņa.