Sveiki, draugi! Iesācies jauns gads. Ziemassvētku atvaļinājuma laikā daudz domāju par to, kas varētu būt tā tēma, ar kuru iesākt šo jauno nogriezni. Kura tēma varētu būt tik jūtīga, ka liktu uz mani sadusmoties ne tikai nelabvēļiem, bet arī draugiem, kolēģiem un paziņām? Vārdu sakot – suņi...
Šeit gan uzreiz vēlos norādīt, ka uzskatu sevi par suņu cilvēku. Kaķi man ne gluži nepatīk, drīzāk ir vienaldzīgi, bet suņi man vienmēr ļoti patikuši. Un ar suņiem es saprotu īstus suņus. Proti – tādus, kurus tu nevari nepamanot nejauši nomīt, sperot neveiklu soli.
Mans mērķis noteikti nav aizstāvēt vai nosodīt kādu no pēdējā laika diskusijās iesaistītajām pusēm. Vien likt padomāt nedaudz plašāk par aspektiem, par kuriem droši vien daudzi nav aizdomājušies. Dzīve nav melnbalta.
Tad nu sāksim ar Jaungada sagaidīšanas salūtu. Kā ik gadu, arī šogad liela daļa pilsētas suņu saimnieku bija gatavi nolādēt katru gaisā izšauto raķeti un cilvēku, kurš piešķīlis tai uguni. Sākot ar vieglu nepatiku un beidzot ar ideju legalizēt šaujamieročus un šaušanu pa spridzinātājiem (čau, jā, es pamanīju tavu tvītu).
Nē, svētku salūts nebūt nav nekas tāds, bez kā es nekādi nespētu iztikt. Ja kāds Jaungada salūtu šauj gaisā stundu pirms pusnakts, varbūt pat tiešām varētu apsvērt kaut kā legalizēšanu. Tāpat – ir galīgi stulbi, ka daudziem šķiet normāli kaut kādas petardes šķilt gaisā visas diennakts garumā. Būtu jauki, ja visi varētu pusnaktī pašaut vaļā un tad pēc kādas pusstundas mest mieru līdz nākamajam gadam.