Nupat žurnālisti nopludinātos e-pastos atklājuši Tatjanas Ždanokas saistību ar krievijas izlūkdienestu. Latvijas iedzīvotāju reakcija bija – “baigais jau nu pārsteigums”, “visi to jau sen zināja”, “tas taču loģiski” un “jūs to tikai tagad sapratāt?”. Jāteic, ka arī pats izjutu precīzi nekādu pārsteigumu. Gluži kā daudziem citiem, arī man daudz lielāks pārsteigums ir tas, ka Tatjana joprojām nesēž cietumā.
Bet par visu pēc kārtas. Ždanoka bijusi Latvijas Komunistiskās partijas biedre, bet 1988. gadā uz brīdi iestājās Latvijas Tautas frontē. Tīri salīdzinājumam, lai saprastu, cik sen viņa bojājusi gaisu Latvijas politikā, – Aldis Gobzems tolaik bija astoņus gadus vecs.
Īsi pēc tam viņa bija dibinātāju vidū Interfrontei, kas cīnījās par PSRS saglabāšanu un pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, pēcāk kļuva par Latvijas Augstākās Padomes deputāti. Tatjana nepiedalījās balsošanā par Latvijas valstiskās neatkarības deklarāciju, bet augusta puča laikā balsoja pret Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Vēlāk Ždanokas mīļotā Interfronte paziņoja, ka uzskata 1990. gada 4. maija deklarāciju par spēkā neesošu un Latvijai ir jāpaliek atjaunotās PSRS sastāvā. Sakarā ar apsūdzību valsts apvērsuma mēģinājumā Interfrontes darbību izbeidza. Un šis, manuprāt, bija tas mirklis, kurā Tatjana bija jāsēdina cietumā par valsts nodevību vai jāsūta prom uz krieviju. Bija nepārprotami skaidrs, ka ar krievijas izlūkdienestu viņa sadarbojas jau vismaz kopš astoņdesmitajiem.
Sevis atzīšanu par Latvijas pilsoni Tatjana panāca tiesas ceļā. Bet vienīgais, ko mūsu tiesu sistēma spēja paveikt, bija liegt viņai dalību Saeimas vēlēšanās par darbību pret Latvijas neatkarību. Kas, protams, nekādi neietekmēja iespējas kandidēt Eiropas Parlamentā (EP). Jo kāpēc gan uz šo augsto instanci nesūtīt Latvijas intereses pārstāvēt nepārprotamu valsts nodevēju?