/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Kas notiek brīdī, kad aizejam no šīs pasaules, kur mājo apziņa, kāpēc mēs par nāvi runājam kā par dzīves lielāko ļaunumu, lai gan nezinām, kas tas ir, un kas beigās paliek pēc katra no mums? Tie ir daži no jautājumiem, par ko pirms hospisa aprūpes tēmai veltītā foruma “Tiesības uz cieņpilnu nāvi", kas 20.martā notiks Latvijas Universitātes Mazajā aulā, runājam ar vienu no lektoriem - kontemplācijas skolotāju Georgu Rubeni.
Amerikāņu pētnieki par pēcnāves pieredzi gribēja uzzināt vairāk, tāpēc izveidoja projektu, kura ietvaros mediķu komanda pieslēdzās brīdī, kad kādam cilvēkam iestājās klīniskā nāve.
Ārpusķermeņa pieredzē cilvēki pamanīja lietas, ko iepriekš nespēja. Kāds pacients teica ārstam: “Kad biju miris, jūs sarunājāties ar manu sievu, un, kad stāstījāt, ka man iestājusies klīniskā nāve, pie sevis nodomājāt – kāpēc gan mans pārinieks nav atnācis uz darbu, kāpēc man vienam ar šo visu jātiek galā?” Ārsts bija šokā – viņš patiešām pirms sešām stundām tā nodomāja.
Apkopojot pētījuma rezultātus, tika uzdots jautājums – kurā mirklī iestājas nāve?
Jo reanimācijas process bija iespējams cilvēkiem, kuriem klīniskā nāve ilga ne vien 5, 10 minūtes, bet arī 4, 5 stundas, kas nozīmē, ka vairākas stundas nav elpošanas, ir apstājusies ne vien sirds, bet arī smadzeņu darbība. Izrādījās, ka arī no tādiem stāvokļiem cilvēku iespējams atgriezt. Tātad, kā varam pārliecināties, ka cilvēks aizgājis?
Otrs – kā varam saprast, kas ir apziņa? Klasiski tiek uzskatīts, ka apziņas fizioloģiskais pamats ir augstākā nervu darbība. Pētnieki secināja, ka pēc vairākām stundām, kuru laikā dzīvības procesi bija apstājušies, cilvēks spēj reflektēt par šo periodu. Viņi konstatēja, ka mēs nebeidzamies brīdī, kad izdziest ķermeņa darbība, kas liek pārskatīt uzskatus par to, kas notiek ar mums brīdī, kas aizejam no šīs pasaules.
Apziņa ir sarežģīts uztveres, pieredzes, izpratnes, interpretācijas un zināšanu apvienojums, kas veido katra mūsu individualitāti.