Reizēm ir tik skumji, ka nolaižas rokas. Daudzi sūdzas par to, cik Latvijā viss ir slikti un cik ļoti pat kaimiņu Baltijas valstis ir labākas. Bet man šķiet, ka ar valsti mums viss ir kārtībā. Mēs gluži vienkārši esam tik aprobežota, dumja un tuvredzīga tauta, ka neko vairāk neesam pelnījuši un šādi turpinot nekad arī nedabūsim.
Angļu valodā ir tāds sarunvalodas termins “NIMBY” (“not in my back yard”, ko es tulkotu kā – ne jau nu manā pagalmā). Šādi sauc personas, kas iebilst pret kaut kā nepatīkama vai it kā bīstama izvietošanu savā apkaimē, tajā pat laikā necik neiebilstot pret to, ka tas tiek darīts kaut kur citur. Ar šādiem nimbijiem mums ir pilna visa valsts. Un tādi var izrādīties pat citkārt pilnīgi saprātīgi cilvēki.
Katru reizi viens un tas pats, jau apnicis runāt. Skultes sašķidrinātās gāzes terminālis, Grobiņas atkritumu pārstrādes rūpnīca, vēja ģeneratori iekšzemē, vēja ģeneratori jūrā. To visu vajag, bet ne jau nu manā pagalmā. Jēkabpilī protestēja pat pret aizsargdambi, kas aizsegtu skatu, bet vēlāk pilsēta applūda.
Tad es atveru ziņas, bet pretī ir kārtējais: “Dreiliņu iedzīvotāji protestē pret atkritumu dedzināšanu enerģijas ieguvei”. Nemelošu – šo izlasot es ļoti skaļi un ļoti rupji nolamājos, labi, ka mājās biju viens pats.