Saistībā ar joprojām aktuālo skandālu par to, ka Latvijas Mūzikas akadēmijas studentes saskārušās ar pasniedzēju seksuālu uzmākšanos, Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere rosinājusi par seksuālu uzmākšanos paredzēt kriminālatbildību, lai tādējādi ļautu vardarbības upuriem saņemt nepieciešamo atbalstu un aizsardzību.
Uzreiz vēlos pateikt, ka seksuālu vardarbību uztveru ļoti nopietni. Iespējams, uzmākšanos, kas notikusi pirms vairākiem gadiem, es šībrīža nozīmīgāko notikumu sarakstā nerindotu gluži līdzās mangāna rūdas eksportam vai Stūra mājas pārdošanai, bet par to noteikti ir vērts runāt.
Un runāt vajag lēnām, lai pateikto paspētu saklausīt un uztvert abas diskusijās iesaistītās puses. Ar “abām pusēm”, protams, nedomāju varmāku un upuri, bet gan to cilvēku grupu, kura uzskata, ka pasniedzēji nekādos apstākļos nedrīkst uzmākties studentiem, un to, kurai šķiet, ka pilngadību sasniegušiem jauniešiem uzmākties var jebkurš, kuram tas ienāk prātā.
Redziet, man šķiet, ka runa ir nevis vienkārši par uzskatu nesakritību, bet drīzāk par dzīves skatījumu un uztveri kopumā, ņemot vērā pasauli un vidi, kurā esam uzauguši. To nav jārespektē vai jāpieņem, bet vispirms to vajag saprast.
Piemēram, cilvēki, kas ir vecāki par mani, ir auguši pasaulē, kurā seksuāla uzmākšanās kaut kādā mērā bija ne tikai pieņemama un normāla, bet to pat attēloja kā galvenajiem varoņiem raksturīgu un šarmējošu katrā otrajā kinofilmā. Paskatieties kaut vai Šona Konerija attēloto Džeimsu Bondu – pēc mūsdienu standartiem viņš principā bija izvarotājs.