"Mēs turamies pie varas kā blusa pie apkakles," 1957. gadā paziņoja padomju vadītājs Ņikita Hruščovs, mans vecvectēvs. Lai ilustrētu nupat pateikto, viņš pajautāja šokēto Komunistiskās partijas "aparatčiku" auditorijai, kāds ir vidējais pensijas vecums. "65 gadi," kāds atbildēja. 63 gadus vecais Hruščovs pajokoja, ka viņš jau tuvojas šim vecumam un vēlas kā pensionārs mierīgi dzert tēju, nevis no Kremļa doties taisnā ceļā uz kapu. Izskatās, ka ASV prezidents Džo Baidens nonācis pie līdzīga secinājuma.

Protams, ASV prezidents nav tas pats, kas padomju diktators (vismaz pagaidām). Hruščovs darbojās autoritārā sistēmā, kurā varas nodošana parasti notika pēc bēru ceremonijām, nevis vēlēšanām. Viņa gadījumā tas bija apvērsums, kas galu galā noveda pie pārmaiņām; 1964. gadā kolēģi viņu gāza no amata, daļēji tāpēc, ka nevēlējās zaudēt varu, ja viņš atkāptos.

Taču atteikties no varas ir grūti, ja nekas nepiespiež to darīt. Tas attiecās pat uz Hruščovu, kurš bija tik pārliecināts par varas ierobežošanas nepieciešamību, ka centās to iekļaut padomju konstitūcijā. Lai gan Hruščovs bija plānojis atkāpties no amata 1965. gadā, pēc aiziešanas pensijā viņš atzina, ka, visticamāk, viņam nebūtu pieticis drosmes to izdarīt, jo viņam bija mērķi – Padomju Savienības robežu atvēršana, cenzūras atvieglošana, Aukstā kara izbeigšana –, kurus, visticamāk, neviens pēctecis neīstenotu.

Hruščova bažas bija visai pamatotas: šīs pārmaiņas tika īstenotas tikai 20 gadus vēlāk, Mihaila Gorbačova perestroikas laikā. Tomēr rodas jautājums – vai Hruščovam, kuram bija 70 gadu, kad viņu gāza no amata, un kurš jau teju desmit gadus bija vadījis despotisku sistēmu, būtu pieticis gribas, nemaz nerunājot par elastību, lai turpinātu virzīt šīs reformas, pat ja viņš būtu palicis pie varas?

Komentāri (5)