Noskaties ⟩ Igaunija grasās būvēt kodolreaktoru; Latvija tiek aicināta piedalīties (4)

Latvijā politiķiem patīk apgalvot, ka mums viss ir labi, problēma ir kaimiņos. Taču viņi noklusē faktu, ka Rīgas termoelektrostacijai jau tuvākajos gados būs jāsamazina apgriezieni. Igaunija enerģijas deficītu risina, jau vairākus gadus virzot savas kodolspēkstacijas projektu. Šonedēļ Latvijas valdība spēra pirmo soli, lai palīdzētu kaimiņiem vai, kā cer daži nozarē, būvētu savu kodolenerģijas programmu.

Vecās Ignalinas AES slēgšana bija viens no nosacījumiem Lietuvas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Stacija bija identiska Černobiļā avarējušajam reaktoram ar visām tā nepilnībām, un tādēļ tika uzskatīta par nedrošu. Baltijas valstis vienojās kopīgi finansēt jaunas atomelektrostacijas celtniecību Visaginā, netālu no Ignalinas. Vienošanos parakstīja 2006. gadā, taču tā iestrēga strīdos ar poļiem un iekšējos Lietuvas skandālos. Lietuvieši atrada investoru no Dienvidkorejas, bet tas pēdējā brīdī atteicās.

Tolaik "Nekā personīga" ziņoja, ka uz brīdi Krievijas prezidenta krēslā iesēdušais Dmitrijs Medvedevs, viesojoties šajā Āzijas valstī, piedāvāja investoram ienesīgus elektrolīniju modernizācijas līgumus, ja tas atteiksies no kodolspēkstacijas būvēšanas Baltijā.

Projektu līdz galam sagrāva Baltkrievijas plāns būvēt kodolstaciju Astrovecā, kā arī Krievijas paziņojumi par tādu pašu projektu Kaļiņingradā. Stacijas būvniecībai Visaginā zuda jēga.

Kad 2010.gada nogalē Latvijas prezidents Valdis Zatlers apmeklēja Maskavu, Vladimirs Putins, kurš tobrīd bija Krievijas premjers, izteica piedāvājumu arī Latvijai piedalīties Kaļiņingradas projektā. Eksperti jau tolaik to vērtēja kā blefu, ar mērķi sabotēt Baltijas enerģētisko neatkarību. Baltkrievu Astroveca pirms četriem gadiem tika iedarbināta, bet Kaļiņingradā no kodolspēkstacijām nav ne vēsts.

“Krievija radīja tik lielas grūtības potenciāliem tehnoloģiju piegādātājiem un būvētājiem, ka tie vienkārši, kā saka, latviešu valodā “noleca no šī projekta”. Un lietuvieši palika vieni tikai ar ideju,” pirms trīs gadiem sacīja bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers.

“Tā konstrukcija bija domāta tā pati krievu konstrukcija tālāk arī Visaginā. Zināmā veidā radās tāds iespaids, kad re kur viņi tagad taisa, palīdzēs vēl paviršāk. Kāda ir Astroveca uztaisīta, tā tur galīgi klibo un klepo,” pauž LU Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātņu jomā Andris Šternbergs.

Pirms 15 gadiem "Latvenergo" veica slepenu pētījumu, kurā analizēja potenciālās atomelektrostacijas būvniecības vietas Latvijā. Izskatīja sešas lokācijas vietas - trīs pie jūras, divas pie lielajiem ezeriem un vienu Pierīgā.

Potenciālās vietas pie jūras bija Pape, Pāvilosta, Ovīši; iekšzemē - Burtnieku un Rāznas ezers un Acone Salaspilī pie termoelektrostacijas. Tomēr nekas tālāk nepavirzījās.

Taču pēdējos gados diskusijas par kodolspēkstaciju Baltijā atkal ieguvušas aktualitāti. pirms četriem gadiem uzņēmums “Fermi Energia” Igaunijā paziņoja par nodomu celt mobilo kodolreaktoru. Šonedēļ arī Latvijas valdība nolēma, ka jāsāk runāt ar igauņiem un arī pašiem jāpēta kodolenerģijas iespējas Latvijā.

“Šis ir faktiski tikai tāds pētījuma pieteikuma statusa stāsts, vēl neko mēs šobrīd neuzsākam. Šis ir vairāk ierosinājums pētīt kopā ar mūsu kaimiņiem igauņiem, uzrunāt viņus,” sacīja Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

Ministrija plāno starptautiskā iepirkumā pasūtīt pētījumu. Ja to apstiprinās arī Saeima, Latvija sāks veidot savu kodolenerģijas programmu.

Klimata un enerģētikas ministrs (ZZS) Kaspars Melnis norāda, ka ministrijā ar savu kapacitāti mēs nevar tik specifiski izvērtēt tādas detaļas gan par kodolatkritumiem, gan par to, cik cilvēki ir nepieciešami, gan par radiāciju, par drošību, par aizsargjoslām.

“Saprast, cik vispār tā atomstacija izmaksā un cik beigās izmaksās kilovats. Jo skaidrs, ka būvēt atomstaciju, ko mums nākotnē būtu jāsubsidē no valsts, mēs nevaram atļauties,” pauž Melnis.

Igaunijas kodolstacija būs ar vairākas reizes mazāku jaudu nekā Ignalinai un arī Rīgas termoelektrostacijai. Taču tiek solīts, ka tā arī maksās daudz mazāk. Šādu tehnoloģiju sauc par mazajiem modulārajiem reaktoriem, jeb saīsinājumā no angļu valodas SMR. Līdzīga principa reaktori jau darbojas militārajā jomā - atomzemūdenēs.

“Pasaulē tiešām notiek ļoti strauja kodolenerģijas tehnoloģiju attīstība. Apmēram kādi 100 uzņēmumi strādā pie jaunajām šīm kodoltehnoloģijām, kuras būs būtiski efektīvākas, kuras būs būtiski lētākas, būtiski drošākas,” norāda Latvijas elektroenerģētiķu un elektrobūvnieku asociācijas izpilddirektors Ivars Zariņš.

SMR jauda ir ap 300 megavatiem. Tas ir vismaz trīsreiz mazāka nekā klasiskajām, lielajām atomelektrostacijām.

“Latvijai vidējais elektrības patēriņš ir 600 MW. Vasarā mazāk, ziemā nedaudz vairāk. Un uzlikt mums tādu spēkstaciju, kas ir 1GW liela, tas ir stipri par daudz un stipri par dārgu mūsu vajadzībām. Un tāpēc mēs varam uzstādīt kaut kādus 300 MW, aizstāt kādu no TEC turbīnām un ražot elektrību tad, kad netek ūdens, tad, protams, lai arī par uzstādīto jaudu cena ir nedaudz lielāka, tā kopējā jauda, kas vispār tādai spēkstacijai ir vajadzīga, protams, ir mazāka, un tāpēc tas ir tas, ko mazākas valstis kā Latvija var atļauties,” spriež Attīstības un inovāciju centra pārstāvis Valdis Vītoliņš.

SMR ļaus reaktorus ražot sērijveidā un pārdot jau gatavus, nevis būvēt visu konstrukciju no nulles. Taču pagaidām tā ir jauna un eksperimentāla tehnoloģija, un izmaksas tāpat mērāmas miljardos, arī Igaunijas projektā.

AS "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste pauž, ka tiek meklēti dažādi investori, un ir uzrunāti arī “Vattenfall” no Zviedrijas vai “Fortum” no Somijas.

“Šobrīd gribētu teikt, ka tās biļetes, ar kurām ir nobalsojuši šie uzņēmumi, arī nav lielas. Tie varbūt ir daži miljoni, jo visi vērtē, visi skatās, mēģina saprast, vai tas būs kaut kas komerciāli pamatots vai nē. Nākotnē, jā, šis projekts ir vairāku miljardu vērts,” saka Čakste.

“Tas, kādā veidā "Latvenergo" piedalās - mēs esam no paša sākuma, mēs vērtējam šo finansiālo pusi, tīri komerciāli, vai ir vērts ieguldīties šādā stadijā vai vēlākā, jo jāsaprot, ka tik agrīnā stadijā atomstacijas - mēs šeit runājam par modulārajām, mazajām atomstacijām, kuras vēl nav uzbūvētas pasaulē. Pirmie modeļi būs 2028., 2029. gadā. Līdz ar to ir zināma augsta riska pakāpe šādām investīcijām,” norāda “Latvenergo” vadītājs.

Šonedēļ valdībā izskatītajā ziņojumā kodolenerģijas programma pamatota ar nepieciešamību nodrošināt bāzes jaudu nākotnē, kad Latvija atteiksies no fosilo energoresursu izmantošanas. Pašlaik lielākās jaudas nodrošina Daugavas hidroelektrostacijas, kam kapacitāte ir mainīga, bet bāze ir Rīgas termoelektrostacijas, ko darbina dabasgāze.

“Tajā kopējā energoportfelī mums ir gan HES paredzēti, gan TEC-2, gan vējš un saule, un kur mēs saskatām potenciāli arī atomenerģiju. Tāda ir pamatbūtība. Es zinu, ka TEC-2, viņi paši tagad strādā pie tā, ka viņi varētu fosilo dabasgāzi aizvietot ar biometānu nākotnē. Ir dažādi risinājumi, pie kā arī viņi tagad strādā,” tā Melnis.

“Visai fosilijai enerģijai tiek uzlikts CO2 nodoklis. Un tas, iespējams, attīstoties tehnoloģijām, parādoties arvien jaunām zaļajām tehnoloģijām, šis nodoklis varētu krietni pieaugt. Un tas tad arī faktiski radīs to situāciju, ka TEC būs grūti konkurēt ar cenu šajā tirgū,” skaidro Čakste.

“Ja mēs gribam reāli sasniegt klimata neitralitāti, tad 2050. gadā TEC nav jāstrādā. Nelaime ir tā, kad mēs salīdzinoši nesen tos TEC esam modernizējuši un pārgājuši no tvaika turbīnām uz gāzes turbīnām, un viņas absolūti tajā laikā vēl nebūs nelietojušās,” saka Vītoliņš.

Igauņu kodolreaktors darbu varētu sākt ap 2038. gadu. "Latvenergo" prognozē, ka TEC-2 strādās vēl vismaz 10 gadus. Ja maksājumi par piesārņošanu kļūs pārāk lieli, stacijā varētu uzstādīt oglekļa savākšanas sistēmas vai citas jaunās tehnoloģijas. Taču savas kodolspēkstacijas būvniecībai ekonomisks pamats būšot tikai tad, ja Baltijas reģionā pieaugs elektrības patēriņš, tātad ražošana un datu centri. Savukārt to attīstībai ir nepieciešama lēta enerģija, tādēļ bez jaunām spēkstacijām neiztikt.

“Nevienā valstī atomenerģija, vismaz sākotnējā stadijā, nevar notikt bez valsts iesaistes un atbalsta dažādu faktoru dēļ. Arī lielo investīciju dēļ. Faktiski atomstacijas kļūst lētas tikai pēc 40 gadiem, kad viņas ir savu šo izmaksu atguvušas. Un, un tad otrajā ciklā, trešajā viņas ir tiešām izdevīgas. Bet pirmajā ciklā tā ir salīdzinoši dārga enerģija,” bilst Čakste.

“Valstij pirmkārt ir jāizveido šī nepieciešamā vide par to, ko mēs runājām. Tātad pirmais galvenais izaicinājums, tā ir nepieciešamā kompetences, lai mums būtu, tālāk izveidot šo normatīvo vidi, tiesisko regulējumu, uzraudzību un attiecīgi tālāk, kam tas būtu jādara, tas jau jāskatās no situācijas. Protams, vislabāk būtu, ka tā būtu privātā iniciatīvai, jo tas nozīmē, ka viņi konkrēti redz, ka šis, ka šis projekts, viņš būs ekonomiski dzīvotspējīgs. Bet var rasties situācija, kurā mēs redzam, ka arī valstij ir jāiesaistās, ja mēs šeit runājam ne tikai par ekonomiku, bet arī par savu drošību,” uzsver Latvijas elektroenerģētiķu un elektrobūvnieku asociācijas izpilddirektors Ivars Zariņš.

Zariņa pārstāvētie elektrobūvnieki piedalās plānošanas dokumentu un stratēģiju izstrādē. Viņi iesaka no igauņu pieredzes mācīties, bet neieguldīt un kodolstacijas būvēt pašiem. Tam nepiekrīt citi eksperti.

“Ja godīgi, mēs neesam spējīgi to pacelt, ja mēs to varam sākt. Vispirms ir sagatavošanās darbs, ja igauņi to sākuši.

Mēs varam tikai uz 2045. [gadu] kaut kur. Tā ir tā prognoze. Ja mēs papīrus sagatavojam līdz 2030. gadam, tur arī mums jāparāda, ka mums ir attiecīgais personāls, kas to var darīt. Kāpēc neizmantot? Igauņi to piedāvā. Tur būs jāiegulda kaut kas, bet tad ieguldām tur, kur viss jau notiek, kur jau tas ir,” spriež LU Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātņu jomā Andris Šternbergs.

Igaunijā jau pabeigta virkne pētījumu, atrastas labākās vietas kodolreaktoram, tas saskaņots ar Vīnē esošo Starptautiskās Atomenerģijas aģentūru. Tagad valsts veido jaunu institūciju, kas spēkstaciju licencēs un uzraudzīs. Šajā procesā palīdzējusi Somija, Francija, ASV, Japāna un citas valstis. No Krievijas puses bijuši mēģinājumi bremzēt igauņu ambīcijas, taču salīdzinājumā ar laiku, kad sabruka Visaginas projekts, Krievijai palicis maz ietekmes sviru Baltijas enerģijas tirgū.

“Viens no galvenajiem lēmumiem no valdības puses ir bijis, ka valsts tikai padarīs iespējamu kodolspēkstacijas būvniecību, bet finansēšanai un pašai būvniecībai faktiski ir jābūt no privātā sektora,” norāda Igaunijas Klimata ministrijas valsts sekretāra vietnieks Anti Tomings.

Jautāts, kāpēc Latvijas valsts uzņēmumam to vajadzētu darīt, ja Igaunija neuzticas šim projektam pietiekami, lai investētu savu naudu vai savu uzņēmumu naudu šajā projektā, Tomings atbild, ka tas nav jautājums par neuzticēšanos šim projektam.

“Ja parlaments būtu nolēmis nevirzīties uz priekšu ar kodolprogrammu, tad gan tas nozīmētu, ka mēs neuzticamies šāda veida projektam,” pauž Tomings.

Kodolreaktors Igaunijai ļaus atteikties no degakmens izmantošanas, samazināt enerģijas cenas, kas pašlaik ir divreiz augstāka nekā Somijā. Pēdējos četrus gadus valdība regulāri mēra sabiedrības attieksmi pret kodolenerģiju. Atbalsts mazo modulāro reaktoru būvniecībai tuvojas 70%.

Latvijai aizvien nav savas nacionālās enerģētikas stratēģijas. Atbildīgā ministrija sola, ka tā jau top un tajā būs iekļauta arī kodolenerģija. Tiesa gan, ar Eiropas Komisiju jau saskaņotajā Latvijas Klimata un enerģētikas plānā tuvākajām desmitgadēm nekas par kodolenerģiju nav minēts.